Pāriet uz saturu

Humors

Labot saites
Vikipēdijas lapa

Humors (angļu: humour; no latīņu: humor) ir spēja dzÄ«vē saskatÄ«t, labsirdÄ«gi izteikt un mākslā attēlot dzÄ«ves pretrunas to smieklÄ«gajās izpausmēs, komiskas Ä«paŔības un parādÄ«bas.[1] Mākslas zinātnieks Nikolajs ČerniÅ”evskis humoru saskatÄ«ja kā kritisku un paÅ”kritisku spēju saskatÄ«t komiskus trÅ«kumus citos un sevÄ« paŔā. ArÄ« mÅ«sdienās Ŕīs traktējums ir viens no populārākajiem. Tas var izpausties gan tēlotāja, gan arÄ« aktiermākslā, mÅ«zikā, literatÅ«rā, katrs Ŕīs mākslas veids ienes humora izpratnē jaunu skatÄ«jumu un nianses.

Termins "humors" nāk no senās GrieÄ·ijas "humorālās medicÄ«nas", kas noteica, ka humori (latīņu: humor, "Ä·ermeņa Ŕķidrums") kontrolēja cilvēku veselÄ«bu un emocijas.

Uz humoru reaģē visu vecumu un kultÅ«ru cilvēki. Lielākā daļa cilvēku spēj izjust humoru - izklaidēties, smaidÄ«t vai smieties par kaut ko smieklÄ«gu (piemēram, vārdu spēlēm vai jokiem), un tāpēc var uzskatÄ«t, ka viņiem ir humora izjÅ«ta. Personai, kurai trÅ«kst humora izjÅ«tas, var uzskatÄ«t, ka uzvedÄ«ba, kas to pamudina, ir neizskaidrojama, dÄ«vaina vai pat neracionāla. Lai arÄ« galu galā humora izjÅ«tu nosaka personÄ«gā gaume, tomēr humora izjÅ«ta var bÅ«t atkarÄ«ga arÄ« no daudziem faktoriem, ieskaitot Ä£eogrāfisko atraÅ”anās vietu, kultÅ«ru, dzÄ«ves pieredz, izglÄ«tÄ«bas lÄ«meni, inteliÄ£enci un kontekstu. Piemēram, mazi bērni var dot priekÅ”roku vienkārÅ”am vizuālajam humoram, piemēram, Looney Tunes vai Toma un Džerija animācijas filmām, kuru fiziskā daba padara to pieejamu viņiem. TurpretÄ« sarežģītākām humora formām, piemēram, satÄ«rai, ir nepiecieÅ”ama izpratne par tās sociālo nozÄ«mi un kontekstu, un tādējādi tās mēdz patikt nobrieduŔākai auditorijai.

Teorijas

[labot | labot pirmkodu]

Pastāv daudzas teorijas par to, kas ir humors un kāda tā sociālā funkcija. DominējoÅ”ie teoriju veidi, kas mēģina izskaidrot humora esamÄ«bu, ietver:[2]

  • psiholoÄ£iskās teorijas, no kurām lielākā daļa humora izraisÄ«tu uzvedÄ«bu uzskata par ļoti veselÄ«gu,
  • garÄ«gās teorijas, kuras, piemēram, humoru uzskata par ā€œDieva dāvanuā€;
  • citas teorijas, kas humoru uzskata par neizskaidrojamu noslēpumu, ļoti lÄ«dzÄ«gu mistiskam pārdzÄ«vojumam.

LabdabÄ«gā pārkāpuma teorija, kuru izvirzÄ«ja PÄ«ters Makgrevs (Peter McGraw), mēģina izskaidrot humora eksistenci. Å Ä« teorija nosaka: ā€œhumors parādās tikai tad, kad kaut kas Ŕķiet nepareizs, satraucoÅ”s vai draudÄ«gs, bet vienlaikus Ŕķiet pieņemams vai droÅ”sā€.[3] Humoru var izmantot kā metodi, lai viegli iesaistÄ«tos sociālajā mijiedarbÄ«bā, atņemot neveiklu, neērtu vai neomulÄ«gu sajÅ«tu, kas var rasties socializējoties.

Citi uzskata, ka ā€œpiemērota humora izmantoÅ”ana var atvieglot sociālizācijuā€.[4]

Socioloģiskie faktori

[labot | labot pirmkodu]

Kā ar jebkuru mākslas veidu, tas, kādu humoru uzskata par pieņemamu un saprotamu, ir atkarÄ«gs no socioloÄ£iskiem faktoriem un katram cilvēkam ir atŔķirÄ«gs. Vēstures gaitā komēdija ir izmantota kā izklaides veids visā pasaulē, gan rietumu karaļu galmos, gan Tālo Austrumu ciematos. Ar asprātÄ«bas un sarkasma formām var parādÄ«t gan sociālo etiÄ·eti, gan noteiktu inteliÄ£enci. Astoņpadsmitā gadsimta vācu autors Georgs Lichtenbergs (Georg Lichtenberg) sacÄ«ja, ka "jo vairāk jÅ«s zināt humoru, jo smalkāku humoru jÅ«s sagaidāt".

Maska, kura tika izmantota komēdijās Senajā Grieķijā.

Senā Grieķija

[labot | labot pirmkodu]

Rietumu humora teorija sākas ar Platonu, kurÅ” Sokratam (kā daļēji vēsturiska dialoga personālam) Filebusā (49.b lpp.) piedēvēja uzskatu, ka smieklÄ«gā bÅ«tÄ«ba ir rÄ«cÄ«bas trÅ«kums vājajās personās, kuras nespēja korekti noreaģēt, kad tiek izsmietas. Vēlāk grieÄ·u filozofijā Aristotelis Poētikā (1449a, 34. ā€“ 35. lpp.) apgalvoja, ka humora pamatā ir neglÄ«tums, kas nerada riebumu.

Indija

[labot | labot pirmkodu]

Senajā Bharata Muni sanskrita drāmā "Natya Shastra" humors (hāsyam) tika definēts kā viena no deviņām nava rasām jeb principiālajām rasām (emocionālām reakcijām), kuras skatÄ«tājiem var pieŔķirt bhavas - aktieru izpildÄ«tie emociju atdarinājumi. Katra rasa bija saistÄ«ta ar konkrētām bhavām, kas attēlotas uz skatuves.

Sociālās transformācijas modelis

[labot | labot pirmkodu]

Humora sociālās transformācijas modelis paredz, ka konkrētas Ä«paŔības, piemēram, fiziskā pievilcÄ«ba, mijiedarbojas ar humoru. Å is modelis raksturo saites starp humoristu, auditoriju un humora tematu jeb priekÅ”metu, konkrēti - humora priekÅ”mets izveido attiecÄ«bas starp humoristu un auditoriju.[5]

Fiziskā pievilcība

[labot | labot pirmkodu]

90% universitātes vecuma vÄ«rieÅ”u un 81% universitātes vecuma sievieÅ”u, apgalvo, ka humora izjÅ«ta ir bÅ«tiska Ä«paŔība, kuru meklē romantiskā partnerÄ«.[6] Humors un godÄ«gums tika atzÄ«ti par diviem vissvarÄ«gākajiem atribÅ«tiem romantiskajā partnerÄ«.[7] Ir arÄ« izvirzÄ«ts apgalvojums, ka humors kļūst ievērojami svarÄ«gāks, pieaugot romantisko attiecÄ«bu nopietnÄ«bas pakāpei un ilgumam.[8] Jaunāki pētÄ«jumi liecina, ka humora izpausme un fiziskā pievilcÄ«ba ir divi galvenie faktori, kas palielina vēlmi nākotnē socializēties ar personu.[5] Sievietes fizisko pievilcÄ«bu vērtē kā mazāk svarÄ«gu nekā vÄ«rieÅ”i, kad runa bija par nopietnām attiecÄ«bām un dzimumaktu, salÄ«dzinājumā ar humora izjÅ«tu.[5]

Turklāt humoristiski cilvēki tiek uztverti kā priecÄ«gāki, bet mazāk intelektuāli nekā cilvēki, kas nav humoristi.[5] Makmastera universitātes pētÄ«juma rezultāti liek domāt, ka humors var pozitÄ«vi ietekmēt vēlmi pēc konkrētiem attiecÄ«bu partneriem, taču Ŕī ietekme, visticamāk, rodas tikai tad, ja vÄ«rieÅ”i lieto humoru, un sievietes to vērtē. Netika atrasti pierādÄ«jumi, kas liecinātu, ka vÄ«rieÅ”i dotu priekÅ”roku sievietēm ar humora izjÅ«tu, ne arÄ« sievietes dotu priekÅ”roku sievietēm ar humora izjÅ«tu.[9] Kad pētÄ«jumā sievietēm bija obligāti jāveic izvēle, viņas izvēlējās smieklÄ«gus vÄ«rieÅ”us kā potenciālos attiecÄ«bu partnerus, kaut arÄ« viņas viņus novērtēja mazāk kā godÄ«gus un inteliÄ£entus.[9]

Psiholoģiskā labklājība

[labot | labot pirmkodu]

Ir zināms, ka humors uzlabo subjektÄ«vo labklājÄ«bu (gan fizisko, gan psiholoÄ£isko).[10] PētÄ«jumi par humoru un psihisko labsajÅ«tu liecina, ka humors faktiski ir galvenais faktors augstākas psiholoÄ£iskās labklājÄ«bas sasniegÅ”anā un uzturÄ“Å”anā.[10][11] Å Ä« hipotēze ir pazÄ«stama kā vispārēja humora hipotēze (angļu: general facilitative hypothesis for humour)[10] un tā apgalvo, ka pozitÄ«vs humors noved pie pozitÄ«vas veselÄ«bas.

Tomēr ne visi mÅ«sdienu pētÄ«jumi atbalsta iepriekŔējo apgalvojumu, ka humors ir iemesls augstākai psiholoÄ£iskajam labklājÄ«bai.[12] Daži no iepriekŔējo pētÄ«jumu ierobežojumiem ir tādi, ka Å”ie pētÄ«jumi mēdz izmantot viendimensionālu pieeju humoram, jo ā€‹ā€‹vienmēr tika secināts, ka humors tiek uzskatÄ«ts par pozitÄ«vu. Viņi neapskatÄ«ja un neņēma vērā humora veidus, piemēram, paÅ”kritizējoÅ”u vai agresÄ«vu humoru.[13] Savā pētÄ«jumā[13] Kupērs (Kupier) un Mārtins (Martin) ierosina humoru klasificēt divos veidos, kur katram veidam var bÅ«t divi stili, kopā veidojot 4 stilus. humora veidi, kas katrs sastāv no 2 stiliem - adaptÄ«vs un slikti adaptÄ«vs, kopā veidojot 4 stilus. AdaptÄ«vam humoram ir raksturÄ«gas pozitivitāti veicinoÅ”as un sevi pilnveidojoÅ”as pazÄ«mes, un disfunkcionāls ir paÅ”kritizējoÅ”s un agresÄ«vs humors. Katram no Å”iem stiliem var bÅ«t atŔķirÄ«ga ietekme uz psiholoÄ£isko un vispārējo subjektÄ«vo labsajÅ«tu:[13]

  1. PiesaistoÅ”s humors. Personas ar Ŕādu humora stilu mēdz izmantot jokus, lai veidotu attiecÄ«bas, citus uzjautrinātu un mazinātu spriedzi..
  2. Sevi pilnveidojoÅ”s humors. Personas ar Ŕādu humora stilu mēdz izvēlēties humoristisku dzÄ«ves skatÄ«jumu. Cilvēki ar sevis pilnveidojoÅ”u humora stilu humoru izmanto kā metodi, lai tiktu galā ar stresu.
  3. Agresīvs humors. Rasistiski joki, sarkasms un cilvēku nicinājums izklaides nolūkos. Šo humora veidu izmanto cilvēki, kuri neapsver savu joku sekas un galvenais mērķis ir izklaidēt klausītāju.
  4. Sevi kritizējoÅ”s humors. Cilvēki ar Ŕādu humora stilu mēdz uzjautrināt citus, negatÄ«vi jokot par sevi, kā arÄ« mēdz pasmieties kopā ar citiem, kad tiek apsmiets. Ir izvirzÄ«ta hipotēze, ka cilvēki izmanto Å”o humora stilu kā lÄ«dzekli, lai tiktu pieņemts grupā. Ir arÄ« minēts, ka Å”iem cilvēkiem var bÅ«t negatÄ«va paÅ”sajÅ«ta, un Å”is humors tiek izmantots kā lÄ«dzeklis Ŕīs sliktās paÅ”sajÅ«tas slēpÅ”anai.

PētÄ«jumā par humoru un psiholoÄ£isko labsajÅ«tu ir secināts, ka augsts adaptÄ«vā stila humora lÄ«menis (piesaistoÅ”s un sevi pilnveidojoÅ”s) ir saistÄ«ts ar labāku paÅ”novērtējumu, pozitÄ«vu iespaidu, lielāku paÅ”kompetenci, kā arÄ« ar trauksmes kontroli un pozitÄ«vākām sociālām mijiedarbÄ«bām.[14] Tie visi ir psiholoÄ£iskās labklājÄ«bas elementi. Turklāt adaptÄ«vie humora stili var ļaut cilvēkiem saglabāt labsajÅ«tu, neskatoties uz psiholoÄ£iskām problēmām.[11] TurpretÄ« disfunkcionālie humora veidi (agresÄ«vi un sevi kritizējoÅ”i) ir saistÄ«ti ar sliktāku vispārējo psiholoÄ£isko labsajÅ«tu, pastiprinot trauksmes un nomāktÄ«bas sajÅ«tas. No tā tiek secināts, ka humors var negatÄ«vi ietekmēt psiholoÄ£isko labsajÅ«tu, bet tikai tad, ja tam ir negatÄ«vas Ä«paŔības.[14]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ā†‘ Daina Å tokmane, Iveta VÄ«duÅ”a. LiteratÅ«ra 7. klasei. 1. daļa. Zvaigzne ABC, 2014. 111. lpp.
  2. ā†‘ Raymond Smullyan. This Book Needs No Title: A Budget of Living Paradoxes. Touchstone Books, 1986. ISBNĀ 9780671628314.
  3. ā†‘ McGraw, A. Peter; Warren, Caleb; Williams, Lawrence E.; Leonard, Bridget (2012). "Too Close for Comfort, or Too Far to Care? Finding Humor in Distant Tragedies and Close Mishaps". Psychological Science 23 (10): 1215ā€“1223. ISSNĀ 0956-7976.
  4. ā†‘ Rossing, Jonathan Paul (2014-08-08). "Prudence and Racial Humor: Troubling Epithets". Critical Studies in Media Communication 31 (4): 299ā€“313. doi:10.1080/15295036.2013.864046. ISSNĀ 1529-5036.
  5. 1 2 3 4 Lundy, Duane E.; Tan, Josephine; Cunningham, Michael R. (1998). "Heterosexual romantic preferences: The importance of humor and physical attractiveness for different types of relationships" (en). Personal Relationships 5 (3): 311ā€“325. doi:10.1111/j.1475-6811.1998.tb00174.x. ISSNĀ 1475-6811.
  6. ā†‘ Hewitt, Lester E. (1958). "Student Perceptions of Traits Desired in Themselves as Dating and Marriage Partners". Marriage and Family Living 20 (4): 344ā€“349. doi:10.2307/348256. ISSNĀ 0885-7059.
  7. ā†‘ Goodwin, Robin (1990-11-01). "Sex differences among partner preferences: Are the sexes really very similar?" (en). Sex Roles 23 (9): 501ā€“513. doi:10.1007/BF00289765. ISSNĀ 1573-2762.
  8. ā†‘ Kenrick, Douglas T.; Sadalla, Edward K.; Groth, Gary; Trost, Melanie R. (1990). "Evolution, Traits, and the Stages of Human Courtship: Qualifying the Parental Investment Model" (en). Journal of Personality 58 (1): 97ā€“116. doi:10.1111/j.1467-6494.1990.tb00909.x. ISSNĀ 1467-6494.
  9. 1 2 Bressler, Eric R.; Balshine, Sigal (2006-01-01). "The influence of humor on desirability". Evolution and Human Behavior 27 (1): 29ā€“39. doi:10.1016/j.evolhumbehav.2005.06.002. ISSNĀ 1090-5138.
  10. 1 2 3 KUIPER, NICHOLAS A.; MARTIN, ROD A. (2009). "Humor and self-concept". Humor - International Journal of Humor Research 6 (3): 251ā€“270. doi:10.1515/humr.1993.6.3.251. ISSNĀ 1613-3722.
  11. 1 2 Bos, Elisabeth H.; Snippe, Evelien; Jonge, Peter de; Jeronimus, Bertus F. (2016-10-03). "Preserving Subjective Wellbeing in the Face of Psychopathology: Buffering Effects of Personal Strengths and Resources" (en). PLOS ONE 11 (3): e0150867. doi:10.1371/journal.pone.0150867. ISSNĀ 1932-6203. PMCĀ PMC4786317. PMIDĀ 26963923.
  12. ā†‘ Kuiper; Martin (1998). "Laughter and stress in daily life: Relation to positive and negative affect". Motivation and Emotion.
  13. 1 2 3 Martin, Rod A.; Puhlik-Doris, Patricia; Larsen, Gwen; Gray, Jeanette; Weir, Kelly (2003-02-01). "Individual differences in uses of humor and their relation to psychological well-being: Development of the Humor Styles Questionnaire". Journal of Research in Personality 37 (1): 48ā€“75. doi:10.1016/S0092-6566(02)00534-2. ISSNĀ 0092-6566.
  14. 1 2 "Humor is not always the best medicine: Specific components of sense of humor and psychological well-being". Humor - International Journal of Humor Research 17 (1-2): 135ā€“168. 2006. doi:10.1515/humr.2004.002. ISSNĀ 1613-3722.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]


Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Humors&oldid=4123888"