Pāriet uz saturu

Mehmeds II

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Mehmeds II
Ł…Ų­Ł…ŲÆ Ų«Ų§Ł†Ł‰
7. Osmaņu sultāns
1444. gada augustsĀ ā€”Ā 1446. gada septembris
PriekŔtecis Murads II
Pēctecis Murads II
1451.Ā gada 3.Ā februārisĀ ā€”Ā 1481.Ā gada 3.Ā maijs
PriekŔtecis Murads II
Pēctecis Bajezīds II
Dzimis 1432.Ā gada 30.Ā martā
Adrianopole, Osmanu impērija
(tagad Edirnes ils, Karogs: TurcijaĀ Turcija)
Miris 1481. gada 3.Ā maijā (49Ā gaduĀ vecumā)
Hinkarčajiri, pie Gebzes, Osmanu impērija
(Kodžaeli ils, Karogs: TurcijaĀ Turcija)
Dzīvesbiedre Gulbahara Hatuna
GulŔaha Hatuna
SitiŔaha Hatuna
Džidžeka Hatuna
Bērni Bajezīds II
Sultāns Džems
Dinastija Osmaņu dinastija
Tēvs Murads II
Māte Hima Hatuna
Reliģija islāms
Paraksts

Mehmeds II (osmaņu turku valodā: Ł…Ų­Ł…ŲÆ Ų«Ų§Ł†Ł‰ [mehmedi Źƒa:ni:]) arÄ« Sultāns Mehmeds Iekarotājs (osmaņu turku: Ų§Ł„ŁŲ§ŲŖŲ­ [el fatih], iekarotājs) (dzimis 1432.Ā gada 30.Ā martā, miris 1481.Ā gada 3.Ā maijā) bija Osmaņu impērijas sultāns (1444-1446 un 1451-1481). Pirmajā Mehmeda II valdÄ«Å”anas laikā viņŔ sakāva Huņadi vadÄ«to ungāru karaspēku. Kad Mehmeds II 1451. gadā atkal kāpa tronÄ«, viņŔ nostiprināja Osmaņu floti un veica sagatavoÅ”anās darbus, lai uzbruktu Bizantijas galvaspilsētai Konstantinopolei. Pēc Konstantinopoles ieņemÅ”anas viņŔ sev pieŔķīra arÄ« Ä·eizara titulu, ko atzina vienÄ«gi Konstantinopoles patriarhāts. Mehmeds II uztvēra Osmaņu valsti kā Romas impērijas turpinājumu, uzskatot, ka viņŔ impēriju "turpina", nevis to "aizstāj".

Mehmeds turpināja iekarot Anatolijas un Balkānu zemes lÄ«dz pat Bosnijai. ViņŔ veica daudzas politiskas un sociālas reformas, veicināja mākslu un zinātnes, un Konstantinopoli pārvērta par impērijas galvaspilsētu. Viņa vārdā ir nosaukts Fatihas rajons Stambulā, Sultāna Mehmeda Iekarotāja tilts, Fatiha moÅ”eja un citas bÅ«ves.

Mehmeda II laikā Osmaņu impērija kļuva par lielu daudznacionālu valsti, kuras iedzÄ«votājiem bija ne tikai atŔķirÄ«ga izcelsme, bet arÄ« reliÄ£ija. Tādēļ viņŔ radÄ«ja tādu administratÄ«vo iekārtu (turku valodā: millet, millets), kas nodroÅ”ināja pilnÄ«gu reliÄ£ijas brÄ«vÄ«bu un vienlÄ«dzÄ«bu. Konstantinopoles patriarhs ieguva neierobežotu varu pār padotajiem. IecietÄ«ba un vienlÄ«dzÄ«ba Osmaņu impērijā, salÄ«dzinājumā ar viduslaiku Eiropu, bija daudz augstākā lÄ«menÄ«.

Dzīvesgājums

[labot | labot pirmkodu]

Dzimis 1432. gada 30. martā toreizējā Osmaņu valsts galvaspilsētā Adrianopolē (tagadējā Edirnē). Viņa tēvs bija Sultāns Murads II (1404ā€“1451) un māte bija Hima HatÅ«na. Kad Mehmedam bija vienpadsmit gadu, viņu saskaņā ar Osmaņu valdnieku paradumiem kopā ar diviem padomdevējiem nosÅ«tÄ«ja uz Amasjas provinci. Sultāns Murads II viņam sÅ«tÄ«ja arÄ« vairākus skolotājus, Å”ai izglÄ«tÄ«bai bija liela ietekme Mehmeda domāŔanas veidoÅ”anā. 1444. gadā, pēc miera noslēgÅ”anas ar Karamanas emirātu, viņa tēvs Murads II atteicās no troņa un Mehmeds jau 12 gadu vecumā kļuva par sultānu.

Pirmajā Mehmeda II valdÄ«Å”anas laikā Romas pāvesta pārstāvis kardināls Džulians CezarÄ«ni pārliecināja ungārus pārkāpt Segedas pamiera noteikumus, jo pamiera lauÅ”ana ar musulmaņiem neesot nodevÄ«ba. Å ajā laikā Mehmeds II lÅ«dza savu tēvu Muradu II atkal ieņemt troni, bet Murads II atteicās. Saskaņā ar 17. gadsimta hronikām Mehmeds II rakstÄ«jis "Ja jÅ«s esat sultāns, nāciet un vadiet savas armijas. Ja es esmu sultāns, es jums pavēlu nākt un vadÄ«t manas armijas." Pamatojoties uz Å”o vēstuli, Murads II vadÄ«ja armiju Varnas kaujā un atgriezās tronÄ«. Bet vēsturnieks Halils Inaldžiks paziņoja, ka Mehmeds II pats neprasÄ«jis tēvam atgriezties, tas patiesÄ«bā notika, pateicoties lielvezÄ«ra Čandarli Halila PaŔā centieniem.

1446. gadā Murads II atgriezās tronÄ«, Mehmeds II saglabāja sultāna titulu, bet darbojās tikai kā Manisas gubernators. Pēc Murada II nāves 1451. gadā Mehmeds II otro reizi kļuva par sultānu. Karamanas Ibrahima Bejs iebruka strÄ«dÄ«gajā teritorijā un izraisÄ«ja vairākas sacelÅ”anās pret osmaņu varu. Mehmeds II veica pirmo kampaņu pret Karamanas Ibrahimu; bizantieÅ”i draudēja atbrÄ«vot Osmaņu troņa kandidātu Orhanu.

Konstantinopoles iekaroŔana

[labot | labot pirmkodu]

Kad Mehmeds II atkal nonāca tronÄ« 1451. gadā, viņŔ sevi veltÄ«ja Osmaņu flotes stiprināŔanai un sagatavojās uzbrukumam Konstantinopolei. Cietoksni Anadoluhisarı Bosfora Å”auruma Āzijas pusē bija uzcēlis viņa vecvectēvs BajezÄ«ds I. Mehmeds Eiropas pusē uzcēla vēl spēcÄ«gāku cietoksni ar nosaukumu Rumelihisarı un tādējādi ieguva pilnÄ«gu kontroli pār jÅ«ras Å”aurumu. Pabeidzis bÅ«vēt savus cietokŔņus, Mehmeds iekasēja nodevu no kuÄ£iem, kas brauca garām un bija viņu lielgabalu Ŕāviena attālumā.

1453. gadā Mehmeds sāka Konstantinopoles aplenkumu ar 80 000 lÄ«dz 200 000 karavÄ«ru lielu armiju, vairāk nekā septiņdesmit lielgabaliem un ar 320 kuÄ£iem, no kuriem lielākā daļa bija transporta un kravas kuÄ£i. Flote pie Bosfora ieejas pusmēness formā stiepās no krasta lÄ«dz krastam, lai pārtvertu vai atvairÄ«tu jebkādu palÄ«dzÄ«bu Konstantinopolei no jÅ«ras. Sākumā pilsētas sienas apturēja turkus. Zelta raga ostu bloķēja ķēde, kuru aizstāvēja divdesmit astoņi karakuÄ£i. 22. aprÄ«lÄ« Mehmeds pārcēla savus vieglākos kara kuÄ£us Zelta raga ziemeļu krastā pa sauszemi, apejot apkārt Dženovas kolonijai Galatai. Astoņdesmit kambÄ«zes tika nogādātas no Bosfora Å”auruma pēc tam, kad bija izveidots vairāk nekā jÅ«dzi garÅ” ceļŔ. Tādējādi bizantieÅ”i bija spiesti izlikt karaspēku pāri garākai sienu daļai. Konstantinopole krita 29. maijā pēc piecdesmit septiņu dienu aplenkuma. Pēc Ŕī iekarojuma Mehmeds pārcēla Osmaņu galvaspilsētu no Adrianopoles uz Konstantinopoli.

Sultāna Mehmeda II ienākÅ”ana Konstantinopolē

Pēc Konstantinopoles ieņemÅ”anas Mehmeds II piesavinājās Romas impērijas Ä·eizara titulu, kuru lietoja arÄ« Svētās Romas impērijas Ä·eizari. Mehmeds II bija Bizantijas imperatoru asinsradinieks, jo viņa tēva un citu iepriekŔējo sultānu sievas bija Bizantijas princeses. Mehmeda tiesÄ«bas lietot Å”o titulu atzina Austrumu pareizticÄ«go baznÄ«ca, bet ne Romas katoļu baznÄ«ca.Ā 1454. gadā Mehmeds iecēla Genādiju II par Konstantinopoles patriarhu ar visām Ä«paÅ”uma tiesÄ«bām, kas padarÄ«ja viņu par otro lielāko zemes Ä«paÅ”nieku impērijā. Savukārt Genādijs II atzina Mehmedu par Ä·eizara troņa pēcteci.

Bizantijas imperators KonstantÄ«ns XI Paleologs nomira bez mantiniekiem, un, ja Konstantinopole nebÅ«tu kritusi osmaņu rokās, visticamāk, viņa troni mantotu viņa miruŔā vecākā brāļa dēli. Pēc Konstantinopoles kriÅ”anas Å”os bērnus nogādāja Mehmeda galmā. Vecākais zēns, pārdēvēts par Has Muradu, kļuva par Mehmeda personÄ«go favorÄ«tu un kalpoja kā Balkānu beilerbejs. Jaunākais dēls, pārdēvēts par Mesihu PaŔā, kļuva par Osmaņu flotes admirāli un Gallipoli sandžakbeju. ViņŔ divreiz kalpoja kā lielvezÄ«rs Mehmeda dēlam BajezÄ«dam II.

Serbija bija Osmaņu vasaļvalsts kopÅ” Kosovas kaujas 1389. gadā. Kad Serbija izveidoja aliansi ar ungāriem un neregulāri maksāja nodevas, Osmaņu armija 1454. gadā iebruka Serbijā. 1456. gada 14. jÅ«lijā ungāriem izdevās pārtraukt Belgradas aplenkumu. Sultāns atkāpās uz Edirni, un Durads Brankovičs atguva dažas Serbijas teritorijas. Tomēr pirms gada beigām 79 gadus vecais Brankovičs nomira. Serbijas neatkarÄ«ba izbeidzās divus gadus vēlāk, kad Osmaņu impērija anektēja viņa zemes pēc Durada atraitnes un trÄ«s atlikuÅ”o dēlu domstarpÄ«bām. Lazars, jaunākais dēls, noindēja māti un izsÅ«tÄ«ja savus brāļus, bet drÄ«z pēc tam viņŔ nomira. Vecākais brālis Stefans Brankovičs ieguva troni, bet tika gāzts 1459. gada martā. Pēc tam Serbijas tronis tika piedāvāts nākamajam Bosnijas karalim Stefanam TomaÅ”evičam, kas izraisÄ«ja saÅ”utumu sultānam Mehmedam. ViņŔ nosÅ«tÄ«ja savu armiju, kas 1459. gada jÅ«nijā izbeidza Serbijas despotāta pastāvÄ“Å”anu.

Peloponēsas iekaroÅ”ana

[labot | labot pirmkodu]

Mehmeds pavēlēja Osmaņu karaspēkam uzbrukt Morejas despotātam, tā galvaspilsēta Mistra krita 1460. gada 29. maijā. Valdnieks Demetrijs nonāca osmaņu gÅ«stā, un viņa jaunākais brālis Tomass aizbēga. Monemvasijas salas iedzÄ«votāji atteicās padoties, viņi guva Tomasa piekriÅ”anu pakļauties pāvesta aizsardzÄ«bai lÄ«dz 1460. gada beigām. Mani pussala pretojās ar vietējo brÄ«vo klanu palÄ«dzÄ«bu, un Ŕī teritorija nonāca Venēcijas varā. Pēdējā pretestÄ«ba bija Salmeniko, Morejas ziemeļrietumos. Pilsētas garnizons, kā arÄ« daži pilsētas iedzÄ«votāji noturēja pili lÄ«dz 1461. gada jÅ«lijam, kad viņi aizbēga un sasniedza Venēcijas teritoriju.

Valahijas pakļauŔana

[labot | labot pirmkodu]

Jau kopÅ” 15. gadsimta sākuma osmaņi mēģināja iegÅ«t kontroli pār Valahiju, liekot tronÄ« savu kandidātu, taču katrs mēģinājums beidzās ar neveiksmi. Osmaņi Valahiju uzskatÄ«ja par buferzonu ar Transilvāniju, un apmaiņā pret ikgadējiem maksājumiem neiejaucās Valahijas iekŔējās lietās. Lai Valahija nekristu ungāru rokās, Osmaņi atbrÄ«voja jauno Vladu III Drakulu, kurÅ” četrus gadus pavadÄ«ja kā Muradas gÅ«steknis kopā ar savu brāli Radu, lai Vlads varētu pretendēt uz Valahijas troni. Tomēr viņa valdÄ«Å”ana bija Ä«slaicÄ«ga, kad Huņadi iebruka Valahijā un atjaunoja tronÄ« savu sabiedroto Vladislavu II.

Vlads III Drakuls aizbēga uz Moldāviju, kur dzÄ«voja tēvoča Bogdana II aizsegā. 1451. gada oktobrÄ« Bogdanu noslepkavoja, un Vlads aizbēga uz Ungāriju. Iespaidots ar Vlada plaÅ”ajām zināŔanām par Osmaņu impērijas domāŔanas veidu un iekŔējo darbÄ«bu, kā arÄ« par naidu pret turkiem un jauno sultānu Mehmedu II, Huņadi noslēdza mieru ar savu bijuÅ”o ienaidnieku un mēģināja padarÄ«t Vladu III par savu padomnieku, taču Vlads atteicās.

1456. gadā, trÄ«s gadus pēc tam, kad osmaņi bija iekarojuÅ”i Konstantinopoli, viņi draudēja Ungārijai, ielencot Belgradu. Hunjadi sāka saskaņotu pretuzbrukumu Serbijā: kamēr viņŔ pats devās uz Serbiju un izjauca aplenkumu (pirms nomira no mēra), Vlads III Drakula ieveda savus spēkus Valahijā, atguva dzimto zemi un nogalināja Vladislavu II.

1459. gadā Mehmeds II nosÅ«tÄ«ja sÅ«tņus pie Vlada, lai mudinātu viņu samaksāt nokavēto nodevu 10 000 dukātu un 500 jauniesaucamo apmērā. Vlads III Drakuls atteicās un lika nogalināt osmaņu sÅ«tņus, pienaglojot pie galvām viņu turbānus, aizbildinoties ar to, ka viņi ir atteikuÅ”ies viņam pacelt savas "cepures". Tikmēr sultāns nosÅ«tÄ«ja Nikopoles beju Hamzu PaŔā noslēgt mieru un, ja nepiecieÅ”ams, likvidēt Vladu III. Vlads III sarÄ«koja slazdu; osmaņus ielenca un gandrÄ«z visus nogalināja. 1462. gada ziemā Vlads III Ŕķērsoja Donavu un nodedzināja apgabalu starp Serbiju un Melno jÅ«ru. Mehmeds II pameta Korintas aplenkumu, lai Valahijā sāktu pretuzbrukumu pret Vladu III, kura sabiedrotais Stefans III no Moldāvijas, kurÅ” bija apsolÄ«jis viņam palÄ«dzēt, tā vietā uzbruka, mēģinot atņemt Čilijas cietoksni. Vladam III nācās atkāpties uz kalniem. Pēc tam osmaņi sagrāba Valahijas galvaspilsētu TĆ¢rgoviști, un Mehmeds II devās prom, atstājot Radu kā Valahijas valdnieku. Turahanoglu Omera Bejs tika atjaunoja Tesālijas gubernatora amatā. Vlads galu galā aizbēga uz Ungāriju, kur tika apsÅ«dzēts par sava virspavēlnieka Mateja Korvina nodoÅ”anu.

Bosnijas iekaroŔana

[labot | labot pirmkodu]

Serbijas despots Lazars Brankovičs nomira 1458. gadā, un starp viņa mantiniekiem sākās karÅ”, kā rezultātā 1459. gadā Osmaņi iekaroja Serbiju. Stefans TomaÅ”evičs, Bosnijas karaļa dēls, centās panākt Serbijas pakļāvÄ«bu savai kontrolei, bet Osmaņu ekspedÄ«cijas piespieda viņu atteikties no plāna un Stefans bēga uz Bosniju, meklējot patvērumu tēva galmā. Pēc dažām cīņām Bosnija nokļuva Osmaņu pakļautÄ«bā.

1461. gada 10. jÅ«lijā Stefans Tomass nomira, un Stefans TomaÅ”evičs kļuva par Bosnijas karali. 1461. gadā Stefans TomaÅ”evičs noslēdza aliansi ar ungāriem un lÅ«dza pāvesta Pija II palÄ«dzÄ«bu gaidāmajā osmaņu iebrukumā. 1463. gadā pēc strÄ«da par nodevu, ko Bosnijas Karaliste katru gadu maksā osmaņiem, viņŔ prasÄ«ja palÄ«dzÄ«bu no venēcieÅ”iem. Tomēr viņi tā arÄ« nesasniedza Bosniju. 1463. gadā sultāns Mehmeds II ieveda valstÄ« savu armiju. Pilsēta Bobovaka drÄ«z krita, liekot Stefanam TomaÅ”evičam atkāpties. Mehmeds iebruka Bosnijā un to ātri iekaroja, izpildot nāvessodu Stefanam TomaÅ”evičam un viņa tēvocim Radivojam. Bosnija oficiāli krita 1463. gadā un kļuva par vistālāko Osmaņu impērijas rietumu provinci.

Mehmeda II 1463. gada 28. maija edikts par Bosnijas franciskāņu tiesībām uz brīvību ir otrs vecākais cilvēktiesību dokuments pasaulē un to 1971. gadā publicēja visās Apvienoto Nāciju Organizācijas valodās.

ā€œ Mēs, Sultāns Hans Iekarotājs, lÄ«dz ar Å”o pasludinām visai pasaulei, ka bosnieÅ”u franciskāņiem ar Ŕī sultanāta fermanu tiek nodroÅ”ināta MÅ«su aizgādnÄ«ba. LÄ«dz ar to Mēs nosakām, ka:
neviens netraucē un nekaitē Å”iem cilvēkiem un viņu baznÄ«cām. MÅ«su valstÄ« viņi dzÄ«vo mierā. Tie, kas ir ienācēji, ir droŔībā un brÄ«vÄ«bā. Viņi var atgriezties viņu klosteros, kas ir MÅ«su valsts robežās. Neviens MÅ«su impērijā, tai skaitā vezÄ«ri, kalpotāji vai MÅ«su sievietes, neaizskar viņu godu un viņiem nekaitē. Neviens neapvaino, neapdraud un nekaitē viņu dzÄ«vÄ«bām, mantai un Å”o cilvēku baznÄ«cām. Pie tam, tiem un viņiem, kurus Å”ie cilvēki paņēmuÅ”i no savām zemēm, pieder tādas paÅ”as tiesÄ«bas. Ar Ŕī fermana pasludināŔanu Mēs zvēram ar savu zobenu pie svētā Dieva vārda, KurÅ” radÄ«jis zemi un debesis, pie Dieva pravieÅ”a Muhameda un pie simt divdesmit četriem tÅ«kstoÅ”iem iepriekŔējiem pravieÅ”iem, ka neviens no MÅ«su pavalstniekiem nerÄ«kosies un nedarÄ«s pretrunā Å”im fermanam.		 ā€

Osmaņu-venēcieÅ”u karÅ”

[labot | labot pirmkodu]

Pēc bizantieÅ”u vēsturnieka Maikla Kritobula teiktā, karadarbÄ«ba izcēlās pēc tam, kad Atēnu osmaņu komandiera albāņu vergs aizbēga uz Venēcijas Koronas cietoksni ar 100 000 sudraba akčēm, ko nozaga no sava kunga. Pēc tam bēglis kļuva par kristieti, tāpēc Venēcijas varas iestādes noraidÄ«ja Osmaņu prasÄ«bas par viņa nodoÅ”anu. Izmantojot to kā ieganstu 1462. gada novembrÄ«, Osmaņu komandieris GrieÄ·ijas vidienē Turahanoglu Omera Bejs uzbruka un gandrÄ«z guva panākumus stratēģiski nozÄ«mÄ«gajā Venēcijas cietoksnÄ« Lepanto. Tomēr 1463. gada 3. aprÄ«lÄ« Morejas gubernators ar viltu ieņēma Venēcijas pārvaldÄ«to pilsētu Argosu.

Jaunā alianse uzsāka uzbrukumu pret osmaņiem: Venēcijas armija iebruka Morejā, savukārt Matejs Korvins iebruka Bosnijā. Tajā paŔā laikā Pijs II sāka pulcēt armiju Ankonā, cerot to vadÄ«t personÄ«gi. Sarunas tika sāktas arÄ« ar citiem osmaņu konkurentiem, piemēram, Karamaniem, Uzunu Hasanu un Krimas Hanisti.

Augusta sākumā venēcieÅ”i atguva Argosu un nostiprināja Korintas zemesÅ”aurumu, atjaunojot Heksamiliona sienu un aprÄ«kojot to ar daudziem lielgabaliem. Pēc tam viņi sāka aplenkt Akrokorinta cietoksni, kas kontrolēja Peloponēsas ziemeļrietumus. VenēcieÅ”i iesaistÄ«jās atkārtotās sadursmēs ar cietokŔņa aizstāvjiem un Omera Beja spēkiem, lÄ«dz 20. oktobrÄ« viņi cieta lielu sakāvi un pēc tam bija spiesti atcelt aplenkumu un atkāpties uz Heksamilionu un Naupliju. Bosnijā Matejs Korvins sagrāba vairāk nekā seÅ”desmit nostiprinātas vietas un 16. decembrÄ« pēc trÄ«s mēneÅ”u aplenkuma ieņēma galvaspilsētu.

Mehmeds II nosÅ«tÄ«ja pret venēcieÅ”iem savu lielvezÄ«ru Mahmudu PaŔā Angeloviču ar armiju. Lai stātos pretÄ« Venēcijas flotei, kas bija nostājusies ārpus Dardanelli Å”auruma ieejas, sultāns pavēlēja izveidot kuÄ£u bÅ«vētavu Zelta ragā un divus cietokŔņus, lai aizsargātu jÅ«ras Å”aurumu. Osmaņu kampaņa ātri vien izrādÄ«jās veiksmÄ«ga; viņi nopostÄ«ja Heksamilionu un devās tālāk Morejā. Argosa krita, un vairāki cietokŔņi un apdzÄ«votās vietas, kas bija atzinuÅ”as Venēcijas autoritāti, atgriezās pie Osmaņiem.

Sultāns Mehmeds II, kurÅ” sekoja Mahmudam PaŔā ar citu armiju, lai viņu stiprinātu, bija sasniedzis Lamiju, pirms tika informēts par sava vezÄ«ra panākumiem. Nekavējoties viņŔ novirzÄ«ja savus armiju uz ziemeļiem, Bosnijas virzienā. Tomēr sultāna mēģinājums 1464. gada jÅ«lijā un augustā atgÅ«t galvaspilsētu Džajci neizdevās, Osmaņi steidzÄ«gi atkāpās, saskaroties ar Korvina tuvojoÅ”os armiju. Tad jauna Osmaņu armija Mahmuda PaŔā vadÄ«bā piespieda Korvinu atkāpties, bet Džajce pēc tam netika atgÅ«ta vēl daudzus gadus. Tomēr pāvesta Pija II nāve 15. augustā noteica krusta kara beigas.

Pa to laiku Venēcijas Republika bija iesaistÄ«jusi Sigismundu Malatestu 1464. gada kampaņā. ViņŔ uzsāka uzbrukumus Osmaņu cietokŔņiem un no augusta lÄ«dz oktobrim iesaistÄ«jās neveiksmÄ«gā Mistras aplenkumā. Egejas jÅ«rā venēcieÅ”i mēģināja ieņemt Lesbas salu 1464. gada pavasarÄ« un seÅ”as nedēļas ielenca galvaspilsētu Mitilēnu, lÄ«dz Osmaņu flote ieradās Mahmuda PaŔā vadÄ«bā 18. maijā un piespieda viņus atkāpties. Venēcijas kara flote atlikuÅ”o gadu pavadÄ«ja spēka demonstrācijās Dardaneļu Å”aurumā. 1465. gada sākumā Mehmeds II aicināja noslēgt mieru; neuzticoties sultāna motÄ«viem, tas tika noraidÄ«ts.

1466. gada aprÄ«lÄ« Venēcijas kara flote Vettora Kappello vadÄ«bā ieņēma Egejas jÅ«ras ziemeļu salas un pēc tam devās uz Saronikas lÄ«ci. Ā 12. jÅ«lijā Kapello ieradās Pirejā un devās gājienā pret Atēnām, kas bija Osmaņu galvenā reÄ£ionālā bāze. Viņam neizdevās ieņemt Akropoli un viņŔ bija spiests atkāpties uz Patru, Peloponēsas galvaspilsētu un Osmaņu beja mÄ«tni, kuru aplenca kopÄ«gi venēcieÅ”u un grieÄ·u spēki. Pirms Kappello varēja ierasties, Omera bejs ar 12 000 jātniekiem padzina viņus. SeÅ”simt venēcieÅ”u un simts grieÄ·u krita gÅ«stā. Kappello, kurÅ” ieradās dažas dienas vēlāk, uzbruka osmaņiem, taču tika smagi sakauts. Demoralizēts viņŔ atgriezās Negropontē ar savas armijas atliekām. Tur Kapello saslima un nomira 1467. gada 13. martā. 1470. gadā Mehmeds personÄ«gi vadÄ«ja Osmaņu armiju, lai ielenktu Negroponti. Venēcijas flote tika sakauta un Negroponte ieņemta.

KarÅ” ar albāņiem

[labot | labot pirmkodu]

1466. gada pavasarÄ« sultāns Mehmeds ar lielu armiju devās kara gājienā pret albāņiem, kas Skanderbega vadÄ«bā pretojās osmaņiem un vairākkārt lÅ«dza palÄ«dzÄ«bu Venēcijai. Mehmeds II atbildēja ar vēl vienu kara gājienu pret Albāniju, taču nesekmÄ«gi. Ziema izraisÄ«ja mēra uzliesmojumu, kas katru gadu atkārtojās un vājināja vietējās pretestÄ«bas spēku. Pats Skanderbegs nomira no malārijas, izbeidzot Venēcijas spēju izmantot Albānijas kungus sev par labu. Pēc Skanderbega nāves dažos Venēcijas kontrolētajos Albānijas ziemeļu garnizonos turpināja turēties pretim osmaņu. Mehmeds II 1474. gadā nosÅ«tÄ«ja savas armijas, lai tās ieņemtu Å kodru, taču tas neizdevās. Tad viņŔ personÄ«gi devās vadÄ«t Å kodras aplenkumu 1478. ā€“ 1479. gadā. Venēcija tikai pēc Konstantinopoles lÄ«guma kā kara izbeigÅ”anas nosacÄ«jumu atstāja Å kodru Osmaņu impērijai.

Pamatojoties uz lÄ«guma noteikumiem, venēcieÅ”iem tika atļauts paturēt Ulcinju, Antivanu un Duresi. Tomēr viņi atdeva Å kodru, kas daudzus mēneÅ”us bija pakļauta Osmaņu aplenkumam, kā arÄ« citas teritorijas Dalmācijas piekrastē, un viņi atteicās no Negropontes un Lemnas salām. Turklāt venēcieÅ”i bija spiesti maksāt 100 000 dukātu atlÄ«dzÄ«bu un piekrita katru gadu maksāt 10 000 dukātu, lai iegÅ«tu tirdzniecÄ«bas privilēģijas Melnajā jÅ«rā.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]

Skatīt arī

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Mehmeds_II&oldid=4321340"