Pāriet uz saturu

Reformācija

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Protestantu kustības atzaru izplatība Eiropā
Konfesiju sadalÄ«jums Polijasā€”Lietuvas kopvalstÄ« 1573. gadā

Protestantu reformācija bija 16. gadsimta kustÄ«ba, kuras mērÄ·is bija reformēt katoļu baznÄ«cu Eiropā un kuras rezultātā notika baznÄ«cas ŔķelÅ”anās un izveidojās vairākas konfesijas, kas pastāv arÄ« mÅ«sdienās, kā luterisms, reformisms, prezbiteriānisms, anabaptisms, anglikānisms un citas.

Par reformācijas oficiālo sākumu uzskata 1517. gada 31. oktobri, kad augustÄ«nieÅ”u ordeņa mÅ«ks MārtiņŔ Luters pienagloja savas 95 tēzes, vērstas pret indulgenču tirdzniecÄ«bu, pie Vitenbergas pils baznÄ«cas durvÄ«m.[nepiecieÅ”amaĀ atsauce]

Reformatoru pamattēzes:

  • BÄ«beli var lasÄ«t un izprast katrs;
  • cilvēks pats atrod ticÄ«bā savas dvēseles glābÅ”anu, tāpēc nav nepiecieÅ”amÄ«bas pēc svētbildēm, mÅ«ku ordeņiem, gavēņiem, baznÄ«cas hierarhijas un tās laicÄ«gajiem Ä«paÅ”umiem;
  • pār sabiedrÄ«bu valda laicÄ«gā vara, pār dvēseli ā€” Dievs, savukārt mācÄ«tājs ir no draudzes vidus izvēlēts dievkalpojumu vadÄ«tājs;
  • dievkalpojumi jānotur draudzes dzimtajā valodā;
  • starp Dievu un cilvēku nevar bÅ«t nekādu citu starpnieku.

Reformācijas priekÅ”noteikumi un cēloņi

[labot | labot pirmkodu]
Roterdamas Erasms (Hanss Holbeins Jaunākais 1523. gadā)

Protestantu reformācija brieda lÄ«dz ar aizvien lielāku BaznÄ«cas iesaistÄ«Å”anos laicÄ«gajā dzÄ«vē un politikā. Eiropas sabiedrÄ«bā, tajā skaitā lielā daļā paÅ”as garÄ«dzniecÄ«bas, brieda neapmierinātÄ«ba par daudzu augsta lÄ«meņa BaznÄ«cas vadÄ«tāju izlaidÄ«go dzÄ«ves veidu, greznÄ«bu, visatļautÄ«bu, slinkumu, kas arvien vairāk diskreditēja BaznÄ«cu kopumā un grāva tās reputāciju. Piemēram, Eiropā klÄ«da saÅ”utuma pilni nostāsti par pāvestu Aleksandru VI (1492ā€”1503), kurÅ” izcēlās ar neslēptu tieksmi uz zeltu, dārglietām, kārÅ”u spēli un sievietēm. ViņŔ vairāk Ŕķita norÅ«pējies par savu ārlaulÄ«bas bērnu karjeru nekā par BaznÄ«cas priekÅ”rakstu ievēroÅ”anu.[1] Ja Ŕādu rÄ«cÄ«bu atļāvās pats pāvests, ko tad varēja gaidÄ«t no zemāka lÄ«meņa Dieva kalpiem.

BaznÄ«cas tradicionālā mācÄ«ba un garÄ«gā prakse izraisÄ«ja krÄ«zi intelektuālajos garÄ«dzniekos un lajos. Pāvestu sekulārās pretenzijas un teologu sausā sholastika mudināja lajus un garÄ«dzniekus meklēt jaunas dievbijÄ«bas formas. Pāvestu acÄ«s Ŕādi meklējumi bija Ä·ecerÄ«gi. Vēlajos viduslaikos sastopam daudzus savstarpēji neatkarÄ«gus laju un garÄ«dznieku mēģinājumus reformēt reliÄ£isko dzÄ«vi, kā arÄ« eksperimentēt ar jaunām reliÄ£iskām formām.

Sākot ar albigieÅ”iem, katariem, valdieÅ”iem, begÄ«niem un beghardiem 13. gadsimtā lÄ«dz lolardiem un husÄ«tiem 15. gadsimtā, laju reformatoriskajām reliÄ£iskajām kustÄ«bām bija kopÄ«gs mērÄ·is: reliÄ£iska vienkārŔība, atgrieÅ”anās pie pirmsākumiem. Viņi visi vēlējās reliÄ£iju, kurā valdÄ«tu Ä«sta paÅ”uzupurÄ“Å”anās, kādu radÄ«ja Jēzus Kristus un pirmo mācekļu piemērs.

Lielu problēmu radÄ«ja prakse pārdot augstākos BaznÄ«cas amatus vairāksolÄ«Å”anā, turklāt atbrÄ«vojot vadÄ«tājus no dzÄ«voÅ”anas rezidencē. Nav jābrÄ«nās, ka vietējā reliÄ£iskā dzÄ«ve pamira. Vēlajos viduslaikos reti kāda pilsēta nesÅ«dzējās par savu bÄ«skapu, abatu un prelātu slikto vadÄ«bu, naudas politiku un konkubinātu. Draudzes jau bija skaļi protestējuÅ”as pret baznÄ«cas netaisnÄ«go naudas politiku ilgi pirms tam, kad MārtiņŔ Luters publicēja savu slaveno apsÅ«dzÄ«bu "Vācu nācijas kristÄ«gai aristokrātijai" (An den christlichen Adel deutscher Nation, 1520).

ÄŖsi pirms reformācijas Ä«paÅ”i populāra bija grēku atlaidu pārdoÅ”ana, kam bija jāatbrÄ«vo dvēseles no reliÄ£iska soda purgatorijā, un ne tikai paÅ”a pircēja dvēsele nākotnē, bet arÄ« miruÅ”o tuvinieku dvēseles. ArÄ« pret Å”o naudas vākÅ”anas veidu ļaudis bija protestējuÅ”i jau pirms Lutera. AttiecÄ«go zemju laicÄ«gie valdnieki nepretojās atlaidu pārdoÅ”anai, ja daļa ienākumu nonāca viņu kasēs. Kamēr ienākumi palika uz vietas, viss bija kārtÄ«bā, bet, kad sāka pārdot atlaidas tālākejoÅ”iem mērÄ·iem, piemēram, Svētā Pētera bazilikas bÅ«vei Romā, pret kuru Luters protestēja, vispārējā pretestÄ«ba pieauga gluži ekonomisku iemeslu dēļ. Atlaidu pārdoÅ”ana turpinājās, lÄ«dz vietējie laicÄ«gie valdnieki nebija atraduÅ”i labāku veidu, kā iegÅ«t ienākumus no reliÄ£ijas. Un Ŕāds jauns un efektÄ«vs lÄ«dzeklis radās pavisam drÄ«z: reformācija atļāva slēgt klosterus un atsavināt BaznÄ«cas Ä«paÅ”umus.

Viduslaikos baznÄ«cas un civilie likumi pieŔķīra garÄ«dzniekiem Ä«paÅ”as personas un Ä«paÅ”uma tiesÄ«bas. BaznÄ«cām un klosteriem kā svētām vietām nebija jāmaksā nodokļi un jāpilda citi likumi. Tās bija vietas, kurās valdÄ«ja "svēts miers" un kuras deva patvēruma tiesÄ«bas. ApgrÅ«tināt garÄ«dzniekus ar tādiem pienākumiem kā militārais dienests, pilsētas vārtu sargāŔana u.c. lÄ«dzÄ«giem pilsoņa pienākumiem bija aizliegts. Laji, lai arÄ« kādu amatu vai stāvokli tie ieņemtu, nevarēja tiesāt garÄ«dzniekus, kas bija vidutāji starp pilsoņiem un Dievu. Tāpēc garÄ«dznieki baudÄ«ja "vietas imunitāti" (baznÄ«cas Ä«paÅ”umiem nav jāmaksā nodokļi, un tiem ir patvēruma tiesÄ«bas) un "personas imunitāti" (garÄ«dzniecÄ«bu nevar tiesāt civilās tiesās).

NozÄ«mÄ«gs faktors bija vēlajos viduslaikos izplatÄ«tais humānisms un izglÄ«tÄ«bas lÄ«meņa pieaugums sabiedrÄ«bā, galvenokārt pilsētās, kur lÄ«dzās skolām latīņu valodā radās skolas, kur mācÄ«bas notika tautas valodā. Jau 1382. gadā Džons Viklifs pārtulkoja BÄ«beli angļu valodā, tomēr baznÄ«ca Å”o tulkojumu pasludināja par Ä·ecerÄ«bu.[2]

Reformācijas priekÅ”vakarā izdeva rÄ«kojumus, kas saÅ”aurināja Ŕīs tiesÄ«bas. Likumi mēģināja regulēt jaunu baznÄ«cas Ä«paÅ”umu iegÅ«Å”anu. Tāpat tie mēģināja regulēt patvēruma tiesÄ«bas, jo bieži tās traucēja tiesu darbÄ«bu. Bija arÄ« mēģinājumi piemērot nodokļa likumus baznÄ«cas Ä«paÅ”umiem. LaicÄ«gā valdÄ«ba vairs necieta baznÄ«cas iejaukÅ”anos politiskās un administratÄ«vās funkcijās.

MārtiņŔ Luters un vācu reformācija

[labot | labot pirmkodu]
MārtiņŔ Luters

Vācu reformācijas centrā atradās MārtiņŔ Luters.

95 tēzes

Konflikta sākumu izraisīja t.s. "jubilejas atlaidas", kuras izsludināja Romas pāvests 1517. gadā, lai savāktu līdzekļus Svētā Pētera bazilikas celtniecībai Romā. Saksijā to organizēja Maincas arhibīskaps Albrehts, kas reizē bija arī Magdeburgas bīskaps, un Augsburgas baņķieris Jakobs Fugers. Atlaidas pārdeva pieredzējis atlaidu pārdevējs sprediķotājs Johans Tecels.

Sākotnēji Luters neuzstājas pret Romas katoļu baznÄ«cu un pāvesta institutu; viņŔ protestē pret viņam paÅ”am - augustÄ«nieÅ”iem - atņemtajām tiesÄ«bām tirgot indulgences (vācu zemēs indulgenču tirdzniecÄ«bas monopols tikko kā bija pārdots baņķieru Fugeru bankai, kas par tās tehnisko realizāciju maksāja Vācijas arhibÄ«skapiem un dominikāņiem procentus no ienākumiem). Romas kÅ«rija sākumā nepievērÅ” uzmanÄ«bu Ä·ildām ap indulgenču tirgoÅ”anos, taču tirdzniecÄ«bā ieinteresētie vietējie baznÄ«cas tēvi un dominikāņi ir saÅ”utuÅ”i par augustÄ«nieÅ”u (Lutera) pretenzijām uz viņu jauniegÅ«to biznesu un aktÄ«vi uzbruka Luteram.[nepiecieÅ”amaĀ atsauce] Savukārt Luters meklēja BÄ«belē argumentus savām tēzēm, un Å”ajos meklējumos nāca pie jauniem atklājumiem un atziņām, kas padarÄ«ja lielāku plaisu starp viņu un BaznÄ«cu. Lutera acÄ«s apÅ”aubāmas kļūst ne tikai BaznÄ«cas tiesÄ«bas piedot grēkus, bet arÄ« pats pāvesta varas harismātiskums, koncilu nemaldÄ«ba un BaznÄ«cas hierarhu autoritāte. Saksijas kÅ«rfirsts FrÄ«drihs pieprasÄ«ja izskatÄ«t visas apsÅ«dzÄ«bas uz vietas. 1519. gadā Leipcigā notika disputs starp teologu Johanu Eku un Lutera piekritēju Andreasu fon KarlÅ”tatu, kurā iejaucās arÄ« pats Luters. Te viņŔ disputa karstumā apÅ”aubÄ«ja gan pāvesta, gan koncilu nemaldÄ«bu, bet Eks nodēvēja Luteru par Ä·eceri.

1520. gadā tika publicēta pāvesta bulla, kurā bija pavēlēts sadedzināt Lutera grāmatas un draudēts Luteram un tā piekritējiem uzlikt BaznÄ«cas lāstus, ja viņi laikā neattieksies no saviem maldiem; ja tas nenotiks, pēc Ŕī termiņa notecÄ“Å”anas, laicÄ«gās varas pārstāvjiem piedraudot ar interdiktu, tika pavēlēts Luteru arestēt un nosÅ«tÄ«t uz Romu. Sākās atklāts konflikts un savstarpēji apvainojumi starp Luteru un Romas kÅ«riju, lÄ«dz 1520. gada 10. decembrÄ« pie Vitenbergas pilsētas vārtiem viņŔ publiski sadedzināja pāvesta bullu. Lutera uzsaukumi tā atbalstÄ«tājos iesaistÄ«ja gan firstus, kas cerēja iedzÄ«voties uz baznÄ«cas Ä«paÅ”umu rēķina, gan bruņiniekus, gan pilsētniekus, gan laicÄ«go inteliÄ£enci, gan zemniekus.

1521. gadā Vormsas reihstāgs pieņēma ediktu pret Luteru, pasludinot viņu par Ä·eceri (Luters Å”ajā gadā pārtulkoja vācu valodā Jauno DerÄ«bu). Saksijas kÅ«rfirsts paglāba viņu, noslēpjot Vartburgas pilÄ« pie Eizenahas. 1524.ā€”1525. gadā notika zemnieku karÅ” Vācijā (Luters nostājas firstu pusē). Lielākajās Livonijas Konfederācijas pilsētās notika luterāņu iebrukumi katoļu baznÄ«cās un svētbilžu grautiņi. 1529. gadā Å peieras reihstāgā virkne firstu un brÄ«vpilsētu noprotestēja "Vormsas ediktu". Sakarā ar to reformācijas piekritējus sāk saukt par "protestantiem". 1531. gadā protestantu valstis nodibināja Å malkaldenes savienÄ«bu. 1534. gadā Luters pabeidza vāciski tulkot BÄ«beli. Reformācijas kustÄ«ba aptvēra visu Vācu nācijas sv. Romas impēriju, Å veici, Skotiju un NÄ«derlandi.

Jau 1530. gados Lutera sekotāji izveidoja reÄ£ionālās konsistorijas, kurās darbojās teologi un advokāti, kas pārraudzÄ«ja un vadÄ«ja jauno protestantu baznÄ«cu. Filips Melanhtons bija kustÄ«bas garÄ«gais vadonis. Protestantisms ātri izplatÄ«jās Ziemeļeiropā (Dānijā, Zviedrijā un Livonijas provincēs). Ar 1555. gada Augsburgas miera lÄ«gumu bija panākta savstarpēja vienoÅ”anās, sekojot principam: cuius regio, eius religio ("kurÅ” valda, tas arÄ« nosaka reliÄ£iju"). Anabaptisti un kalvinisti netika iekļauti Å”ajā lÄ«gumā. Anabaptisti atkāpās, taču kalvinisti organizēja savu revolÅ«ciju.

Žans Kalvins un Ženēvas reformācija

[labot | labot pirmkodu]
Žans Kalvins

16. gadsimta otrajā pusē kalvinisms nomainÄ«ja luterānismu kā dominējoÅ”o protestantu kustÄ«bu Eiropā. Kalvinisti ticēja dieviŔķai predestinācijai un individuālai atbildÄ«bai sabiedrÄ«bas pārorganizÄ“Å”anā pēc Dieva plāna. Kalvinisti kļuva dedzÄ«gi reformatori un centās pārveidot cilvēku sabiedrÄ«bu tā, lai sievieÅ”u un vÄ«rieÅ”u ārējā rÄ«cÄ«ba atbilstu iekŔējai ticÄ«bai.

Vācu sociologs Makss Vēbers savā darbā ā€žProtestantu ētika un kapitālisma garsā€ (1904.) saka, ka Ŕī Ä«patnējā paÅ”paļāvÄ«bas un paÅ”disciplinēta aktÄ«visma kombinācija radÄ«ja ētiku, kas stimulēja un nostiprināja agrÄ«no kapitālismu, cieÅ”i saistot kalvinismu un vēlāko puritānismu ar kapitālistiskās sabiedrÄ«bas attÄ«stÄ«bu.

Kalvins piedzima garÄ«dzniecÄ«bai tuvā Ä£imenē, saņēma Å”im garam atbilstoÅ”u izglÄ«tÄ«bu, taču nostājās reformatoru pusē. 1534. gadā viņŔ piedzÄ«voja, ka viņa "spÄ«tÄ«go sirdi mācÄ«ja pats Dievs". Kalvins sava Ženēvas protestantisma garā izveidoja teokrātisku valsti. Viņa grāmata "KristÄ«gās baznÄ«cas institÅ«ti" ieņem svarÄ«gu vietu protestantu teoloÄ£ijā.

Kalvins un viņa sekotāji vēlējās uzlabot sabiedrÄ«bas morāli. ViņŔ domāja, ka ticÄ«ba nav saistÄ«ta tikai ar prātu, tā maina katra cilvēka darbÄ«bu un saskaņo to ar Dieva likumu. Dieva izredzētajiem jādzÄ«vo tā, lai tas labpatiktu Dievam. Kalvins pÅ«lējās Å”o mērÄ·i sasniegt ar konsistorijas palÄ«dzÄ«bu, kura sastāvēja no vecākajiem un mācÄ«tājiem un kuru vadÄ«ja 4 sindiki. Konsistorija ieviesa stingru tikumisku disciplÄ«nu un sodÄ«ja katru morālu un reliÄ£isku pārkāpumu: par neieÅ”anu uz baznÄ«cu ā€” 2 sÅ« soda naudas, par "neŔķīstu dzÄ«voÅ”anu" ā€” seÅ”as dienas pie Å«dens un maizes un 60 sÅ« soda naudas. Vēlāk ļaudis sodÄ«ja arÄ« par Kalvina un konsistorijas kritizÄ“Å”anu.

Katoļu reformācija un kontrreformācija

[labot | labot pirmkodu]
Ignācijs no Lojolas

Reformācija nepārsteidza BaznÄ«cu, jo arÄ« paŔā baznÄ«cā regulāri notika iekŔējas reformas, kurus veica koncili. BaznÄ«cas atbilde uz reformāciju ievadÄ«ja katoļu reformāciju, kas sākās ar Tridentas koncilu (1545.-1563.). Koncila Ä«stenotās reformas attiecās uz baznÄ«cas iekŔējo disciplÄ«nu: tika ierobežota baznÄ«cas amatu un citu reliÄ£isku Ä«paÅ”umu pārdoÅ”ana, bÄ«skapi kas nedzÄ«voja savās diecēzēs, bija spiesti atgriezties savās vietās, lai tur piedalÄ«tos reliÄ£iskajā dzÄ«vē. Nekādas doktrinālās maiņas netika ievestas. BaznÄ«ca palika pie labajiem darbiem kā žēlastÄ«bas vairoÅ”anas lÄ«dzekļa, septiņiem sakramentiem, maizes pārvērÅ”anas miesā, vÄ«na aizlieguma lajiem, garÄ«dznieku celibāta, purgatorija realitātes, svēto, relikviju un svētbilžu kulta, kā arÄ« atlaidu pārdoÅ”anas.

Taču ar koncila lēmumiem visā katoļu BaznÄ«cā pieauga arÄ« centralizācija, tā kļuva vēl konservatÄ«vāka. Daudz stingrāka kļuva arÄ« attieksme pret to, ko katoļu baznÄ«ca uzskatÄ«ja par Ä·ecerÄ«bu. Tā, 1557. gadā tika ieviests tā sauktais Indekss ā€” aizliegto (Ä·ecerÄ«go) grāmatu saraksts. Kā obligāta katru nedēļu tika noteikta piedalÄ«Å”anās misē. Koncils noteica arÄ« stingrākus ierobežojumus kristÄ«bām, kā arÄ« precÄ«bām. Tika pārtraukta indulgenču tirdzniecÄ«ba.

  • 1540. gadā oficiāli atzina 1534. gadā Ignācija no Lojolas dibināto JezuÄ«tu ordeni, kas izmantoja disciplÄ«nu un zinātnes sasniegumus Romas katoļu baznÄ«cas stiprināŔanai, Eiropā daudz spēka veltÄ«ja kontrpropagandai un rekatolizācijai.
  • Tika aktivizēta inkvizÄ«cijas darbÄ«ba.
  • 1536. gadā pāvests Pāvils III izdeva bullu par protestantu izslēgÅ”anu no baznÄ«cas.

Reformācija un politika

[labot | labot pirmkodu]

BaznÄ«cas ideoloÄ£iskās vienotÄ«bas sabrukums saŔķēla lielāko Eiropas sabiedrÄ«bas daļu arÄ« politiski. Protestanti sāka masveidā dedzināt raganas un citus citādi domājoÅ”os, vajāt katoļus. Katoļi atbildēja ar to paÅ”u. Eiropa saŔķeļas divās politiskās nometnēs: katoļu zemes valda Habsburgu dinastija, bet pret Habsburgiem orientētās zemes un valdnieki pieņem reformāciju. Sākas 30 gadu karÅ” u.c. ticÄ«bas kari, kuros Eiropa ieslÄ«gst uz 100 gadiem, paralizējot ekonomisko un kultÅ«ras attÄ«stÄ«bu.

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ā†‘ Pope Alexander VI
  2. ā†‘ Rubenis, Andris. DzÄ«ve un kultÅ«ra Eiropā renesanses un reformācijas laikmetā. Zvaigzne ABC. RÄ«ga. ISBN 5-405-01417-6 168.lpp.

Skatīt arī

[labot | labot pirmkodu]

Literatūra

[labot | labot pirmkodu]
  • Anstrats P. J. Civilizācijas vēsture. - RÄ«ga: "Karogs", 1995, 205.-210.lpp.
  • Š›ŃŽŃ‚ŠµŃ€. Š˜Š·Š±Ń€Š°Š½Š½Ń‹Šµ сŠ¾Ń‡ŠøŠ½ŠµŠ½Šøя. - Š”ŠŸ-Š‘. 1994

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Reformācija&oldid=4164398"