Pāriet uz saturu

Cēsu kaujas

Vikipēdijas lapa
Å is raksts ir par 1919. gada Cēsu kaujām. Par citām jēdziena Cēsu kaujas nozÄ«mēm skatÄ«t nozÄ«mju atdalÄ«Å”anas lapu.
Cēsu kaujas

Cēsu kaujās dalÄ«bu ņēmuÅ”ais Igaunijas armijas bruņuvilciens Cēsu stacijā. Pie tā sapulcējuÅ”ies Ziemeļlatvijas brigādes un Igaunijas armijas virsnieki. Centrā, ģērbies mētelÄ« ā€” Ziemeļlatvijas brigādes komandieris pulkvedis J. Zemitāns.[1]
Datums1919. gada 19.ā€”23. jÅ«nijs
Vieta
Cēsis un apkaime
Iznākums Igaunijas un Latvijas spēku uzvara
Karotāji
Karogs: IgaunijaĀ Igaunija
Karogs: LatvijaĀ Latvija		 DzelzsdivÄ«zija, Baltijas landesvērs
Komandieri un līderi
Valsts karogs: Igaunija Ernsts Peders
Valsts karogs: Igaunija Nikolajs Rēks
Valsts karogs: Latvija Jorģis Zemitāns		 Alfrēds Flečers
Spēks

3. Igaunijas divīzija:
5759 kājnieki
65 jātnieki
98 smagie ložmetēji
106 vieglie ložmetēji
23 lielgabali
3 bruņumaŔīnas
3 bruņuvilcieni[2]

Ziemeļlatvijas brigāde:
750 kājnieki
8 smagie ložmetēji
20 vieglie ložmetēji[2]		 5500ā€”6300 kājnieki
500ā€”600 jātnieki
50 smagie ložmetēji
90 vieglie ložmetēji
42ā€”48 lielgabali[2]
Zaudējumi
Valsts karogs: Igaunija
110 krituŔie, 281 ievainotie, pazuduŔi 26, gūstā krituŔi 84
Valsts karogs: Latvija Ziemeļlatvijas brigāde:
44 krituÅ”ie, 85 ievainotie, 15 pazuduÅ”ie.[3]		 Landesvēram 65 krituÅ”ie un 38 bezvēsts pazuduÅ”ie. DzelzsdivÄ«zijai nav zināmi.
Cēsu kauju gaita, un tām sekojoŔās Juglas kaujas
Piemineklis Cēsīs Skolnieku rotas kareivjiem

Cēsu kaujas (igauņu: VƵnnu lahing) bija vienas no izŔķiroÅ”ajām kaujām Latvijas brÄ«vÄ«bas cīņās. Igaunijas brÄ«vÄ«bas kara vēsturē tās dēvē par "Landesvēra karu". Kaujas notika 1919. gada jÅ«nijā starp Igaunijas armijas vienÄ«bām un Ziemeļlatvijas brigādes 2. Cēsu kājnieku pulku no vienas puses un Niedras valdÄ«bai pakļautā Baltijas landesvēra un DzelzsdivÄ«zijas daļām no otras puses.

Pateicoties galvenokārt Igaunijas armijas daļām, Cēsu kaujās no 19. lÄ«dz 23. jÅ«nijam Niedras valdÄ«bai pakļautais karaspēks tika sakauts un turpmākajās Juglas kaujās bija spiests atkāpties uz RÄ«gas pievārti. Lai arÄ« Cēsu kaujās vācieÅ”iem bija tehniskais pārspēks, viņi uzbrukumu bija organizējuÅ”i pārāk plaŔā frontē, izkliedējot savus spēkus, kas igauņiem ļāva veikt apejoÅ”us uzbrukumus. No pilnÄ«gas sagrāves RÄ«gā tos paglāba tikai Antantes sabiedroto misijas iejaukÅ”anās un Strazdumuižas pamiers. Tas ļāva vācieÅ”u un vācbaltieÅ”u spēkiem atgÅ«t spēkus, un kopā ar Bermontu dažus mēneÅ”us vēlāk uzsākt Bermontiādi.

Konflikta priekÅ”vēsture

[labot | labot pirmkodu]

1919. gada 16. aprīļa puča rezultātā Ulmaņa vadÄ«tā Latvijas Pagaidu valdÄ«ba tika pasludināta par gāztu (tās ministriem izdevās patverties reidā uz tvaikoņa "Saratov" angļu karakuÄ£u aizsegā), un pie varas nāca no vācieÅ”iem pilnÄ«gi atkarÄ«gā Niedras valdÄ«ba. Baloža komandētā Dienvidlatvijas brigāde nosodÄ«ja apvērsumu, taču turpināja darboties vācu pakļautÄ«bā Landesvēra ietvaros. Igauņu komandētā Ziemeļlatvijas brigāde atsacÄ«jās atzÄ«t jaunās valdÄ«bas leÄ£itimitāti. Latvijā izveidojās trÄ«svaldÄ«ba, kad vienlaikus pastāvēja Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdÄ«ba, Andrieva Niedras valdÄ«ba un Pētera Stučkas Padomju Latvijas valdÄ«ba.

1919. gada 22. maijā RÄ«digera fon der Golca organizētajā uzbrukumā RÄ«gai, Flečera vadÄ«tās vācu landesvēra vienÄ«bas un DzelzsdivÄ«zija ieņēma RÄ«gu. Baloža Dienvidlatvijas brigādei uzticēja JÅ«rmalas un Piņķu atbrÄ«voÅ”anu, RÄ«gā ļaujot ienākt 23. maijā. Stučkas valdÄ«ba bēga uz Latgali, jo Vidzemi jau bija atbrÄ«vojuÅ”i igauņi un Ziemeļlatvijas brigāde. Tā vietā, lai dotos uz Latgali pabeigt Stučkas spēku pilnÄ«gu iznÄ«cināŔanu, vācieÅ”i sāka konfliktu pie CēsÄ«m, kura mērÄ·is bija sakaut igauņus, turpinot vācbaltu Baltijas valsts izveidoÅ”anas stratēģiju.[4]

Pēc RÄ«gas ieņemÅ”anas fon der Golcs savu Å”tābu pārcēla no Liepājas uz Jelgavu. 29. maijā Flečers, kurÅ” bija kļuvis par RÄ«gas komandantu, izdeva pavēli, kurā paredzēja, ka vācu un latvieÅ”u landesvēra vienÄ«bām jāsasniedz Lubānaā€”Peipusa ezera lÄ«nija, bet DzelzsdivÄ«zijai Lubānaā€”Jēkabpils lÄ«nija. Å ajā sakarā jÅ«nija sākumā Baloža brigādi pārcēla uz Vecpiebalgasā€”Cesvainesā€”Lubānas frontes lÄ«niju, kur tās daļas drÄ«z savienojās ar Ziemeļlatvijas brigādes 1. Valmieras kājnieku pulka spēkiem. Vācu spēku ziemeļu kolonnai bija jāvirzās no Inčukalna uz CēsÄ«m, AlÅ«ksni un Liepnu. Vidējai kolonnai pa Vidzemes Å”oseju bija jāsasniedz Gauja, un tad caur Lejasciemu jāsasniedz Balvi. Flečers paredzēja, ka uzbrukumam 7. jÅ«nijā jāsasniedz Lubānasā€”Litenesā€”AlÅ«ksnes lÄ«nija, bet 8. jÅ«nijā Lubānasā€”Balvuā€”Liepnas lÄ«nija. Plāns neizdevās, jo vācu kolonnas Vidzemē sastapās ar Igaunijas armijas un Ziemeļlatvijas brigādes pretestÄ«bu.[5]

2. jÅ«nija vakarā landesvēra vilciena pārstāvji no IeriÄ·u dzelzceļa stacijas telefoniski lÅ«dza atļauju ierasties CēsÄ«s, ko Ziemeļlatvijas brigādes vadÄ«ba neskaidro abpusējo attiecÄ«bu dēļ nedeva, paziņojot, ka Cēsis jau ir atbrÄ«votas no boļŔevikiem. Tika panākta vienoÅ”anās par sarunu sākÅ”anu. 2. jÅ«nija vakarā CēsÄ«s uz sarunām ieradās vilciens ar aptuveni 30 landesvēristiem rotmistra fon der Jēnas vadÄ«bā. ViņŔ informēja par Flečera doto uzbrukuma plānu, uz ko saņēma atbildi, ka boļŔeviki no Vidzemes jau ir padzÄ«ti, un ka landesvēram savs uzbrukums bÅ«tu jāvērÅ” uz Rēzekni un Daugavpili. Tajā vakarā CēsÄ«s ieradās arÄ« igauņu bruņotais vilciens, un fon der Jēna atgriezās IeriÄ·os. Par notikuÅ”o Zemitāns ziņoja igauņu 2. un 3. divÄ«ziju komandieriem un virspavēlniekam Laidoneram. 3. jÅ«nijā ap 14.00 Cēsis ieradās 200 Heinriha Manteifeļa landesvēra trieciengrupas jātnieku ar diviem lielgabaliem. Sarunu laikā landesvēristi pilsētas centrā izplatÄ«ja Niedras valdÄ«bas skrejlapas. Tikai pēc ložmetēju izvietoÅ”anas uz apkārtējo māju jumtiem landesvēristi pakļāvās pavēlei atstāt Cēsis un pārcelties uz 7 km attālo Kārļumuižu. Å ajā dienā Laidoners par atbildÄ«go turpmākās sarunās ar landesvēru iecēla igauņu 3. divÄ«zijas Å”tāba priekÅ”nieku pulkvežleitnantu Rēku. Vakarā Laidoners informēja, ka veiksmÄ«gas karadarbÄ«bas veikÅ”anai nepiecieÅ”ams nodroÅ”ināt kontroli pār Valkasā€”IeriÄ·u un IeriÄ·uā€”Vecgulbenes dzelzceļiem. ViņŔ pavēlēja Zemitānam ieņemt visu Gaujas labo krastu Carnikavasā€”Siguldasā€”NÄ«tauresā€”Jaungulbenes lÄ«nijā, bet kontroli pār IeriÄ·u un Vecgulbenes dzelzceļiem iegÅ«t ar igauņu bruņuvilcienu palÄ«dzÄ«bu.[6]

Ņemot vērā Laidonera pavēles, un to, ka igauņu bruņuvilcieniem no Strenčiem izbraukt neļāva saspridzinātais Gaujas tilts, naktÄ« uz 4. jÅ«niju Rēks un Zemitāns noturēja apspriedi, kurā sagatavoja ultimātu vācu vienÄ«bu komandieriem RÄ«gā (Flečeram), IeriÄ·os (fon der Jēnam) un Kārļumuižā (Manteifelim), kurā ieteica starp abiem karaspēkiem, kas politiski pakļāvās dažādām valdÄ«bām, noteikt Ŕādu robežu ā€” no Gaujas grÄ«vas jÅ«rā pa upes lÄ«niju lÄ«dz Siguldai, tālāk lÄ«dz NÄ«taurei, Vecgulbenei un Jaungulbenei, dodot vācieÅ”iem 12 stundas laika, lai atkāptos uz Å”o lÄ«niju. Zemitāns arÄ« telegrāfēja Balodim aicinājumu, lai tas panāktu Antantes spiedienu uz vācieÅ”iem (tagad jau Zemitāns pieprasÄ«ja vācieÅ”u atkāpÅ”anos no RÄ«gas uz Ragaciemaā€”Kalnciemaā€”Dalbiņuā€”Janjelgavas lÄ«niju), un ar savu Dienvidlatvijas brigādi nekavējoties nāktu uz CēsÄ«m. 4. jÅ«nija 10:30 Manteifelis atbildēja, ka nevar ultimātu izpildÄ«t bez Flečera pavēles. Tikmēr landesvērs Limbažos iznÄ«cināja latvieÅ”u komandatÅ«ru, izpostÄ«ja IeriÄ·u staciju, jauca sliedes un uzbruka vietējiem iedzÄ«votājiem.

4. jūnija vakarā Cēsīs ieradās Flečera pārstāvji, taču rakstisku pilnvaru trūkuma dēļ Rēks tos nosūtīja atpakaļ uz Rīgu pēc pilnvarām, kopā ar vēstuli Flečeram, kurā informēja, ka landesvēra vienības, kas pēc 5. jūnija 12:00 atradīsies aiz norādītās līnijas, uzskatīs par ienaidniekiem.

5. jÅ«nijā pienāca informācija, ka vācieÅ”i ir pametuÅ”i Kārļumuižu un ĀraiÅ”u mācÄ«tāja muižu, apstājoties pie Amatas upes lÄ«nijas. CēsÄ«s iebrauca divi igauņu bruņuvilcieni, ar kuriem CēsÄ«s ieradās ASV militārās misijas pārstāvis pulkvedis Devlijs (Davley). Ap 14:00 igauņu un latvieÅ”u komandieri kopā ar Devliju bruņuvilcienos devās uz IeriÄ·u staciju, taču pēc tam, kad landesvērs uz tiem pie Amatas mÄ«nētā tilta atklāja uguni, vilcieni atgriezās CēsÄ«s, zaudējot vienu noÅ”auto un vienu ievainoto. Tajā paŔā vakarā Cēsis sasniedza Flečera pārstāvja telegramma, kurā tas aicināja uz sarunu sākÅ”anu IeriÄ·u muižā. Tā kā nupat jau bija notikusi apÅ”aude pie Amatas tilta, tad uz IeriÄ·iem nevienu nenosÅ«tÄ«ja. Laidoners vēlreiz apstiprināja pavēli par dzelzceļu iegÅ«Å”anas nepiecieÅ”amÄ«bu un pilnvaroja igauņu 3. divÄ«ziju to veikt ar spēku. 5. jÅ«nijā 2. Cēsu pulka 3. rotu izvietoja Kalnmuižā, 1. rotu nosÅ«tÄ«ja uz MācÄ«tāja muižu. Pilsētā ar steigu apbruņoja brÄ«vprātÄ«gos skolēnus un ugunsdzēsējus. 6. jÅ«nija naktÄ« tika saņemta igauņu 3. divÄ«zijas komandiera pavēle uzbrukt landesvēram, taču landesvērs pats sāka uzbrukumu.[7]

Niedras valdÄ«ba bija pārliecināta par vācieÅ”u spēku un aizstāvēja plānus par uzbrukumiem Valmierai un Valkai. Landesvēra virspavēlniekam Flečeram 6. jÅ«nijā Niedra pieŔķīra Latvijas pilsonÄ«bu.

Cēsu zaudÄ“Å”ana 6. jÅ«nijā

[labot | labot pirmkodu]

Cēsu aizstāvÄ“Å”anu igauņu virspavēlnieks Laidoners uzticēja pulkvežleitnantam BerÄ·im. Å ajā brÄ«dÄ« Cēsu pulkā bija tikai ap 200 kareivju. No brÄ«vprātÄ«gajiem un steigā mobilizētajiem iedzÄ«votājiem un skolēniem saformēja divas rotas un Skolnieku rotu, kurām bija tikai dažas Å”autenes un neviena ložmetēja vai lielgabala. Apmēram 3,5 km garā aizsardzÄ«bas lÄ«nija gāja gar Gaujas krastu no Meijermuižas, MācÄ«tāja muižas un KatrÄ«nmuižas lÄ«dz Kalnmuižai. PriekŔējā pozÄ«cija atradās pie LÄ«vu pagasta nama. Kopā pilsētu aizstāvēja ap 700 kareivjiem ar 17 rokas ložmetējiem un 78 kavalēristi, ko papildināja divi igauņu bruņuvilcieni ar 200 kareivjiem, lielgabaliem un ložmetējiem, kas gan kauju sākumā atradās Valmierā. IzlÅ«koÅ”anu veica Plana-Dubrovska kavalēristi.

NaktÄ« uz 6. jÅ«niju, ap 1:20, pienāca pirmās ziņas par landesvēra uzbrukumu. Ap 3:20 landesvēra artilērija sāka apÅ”audÄ«t LÄ«vu pagasta namu un MācÄ«tāja muižu. Pirmo uzbrukumu izdevās atsist, bet ap 4:30 latvieÅ”u 7. un 8. rota sāka atkāpties. Ap 7:00 latvieÅ”i sāka pretuzbrukumu Meijermuižas tuvumā, taču pēc artilērijas apÅ”audes, atkāpās. Vairākas stundas ar artilēriju nevarēja palÄ«dzēt igauņu bruņuvilcieni, kas ap 9:00 no CēsÄ«m bija aizbraukuÅ”i uz Lodes staciju un atgriezās ap 11:00. Landesvērs turpināja flanga uzbrukumu pilsētai, daļai aizstāvju pulcējoties Ruckas muižā. Sākās daļēja atkāpÅ”anās un bēgÅ”ana no pilsētas. Ap 12:00 BerÄ·is pilsētas aizstāvjiem pavēlēja atiet uz Raunas upes lÄ«niju, un ap 13:00 landesvērs ieņēma pilsētu. Cēsu aizstāvji zaudēja 13 krituÅ”os, ap 40 ievainotos un vairākus pazuduÅ”os, kas laikam bija dezertējuÅ”i. Landesvērs bija zaudējis vismaz 13 krituÅ”os.

7. jÅ«nijā fronti pārņēma pienākuÅ”ais 6. igauņu kājnieku pulka 2. bataljons. Cēsu pulks no 7. lÄ«dz 15. jÅ«nijam bāzējās Liepas muižā, kur to ātri papildināja tuvākajos apriņķos mobilizētie vÄ«rieÅ”i un tas pieauga lÄ«dz 2300 kareivjiem. 8. jÅ«nijā igauņu bruņuvilcieni veica neveiksmÄ«gu mēģinājumu atgÅ«t Cēsis. 9. jÅ«nijā landesvērs uzbruka igauņiem, sasniedzot Raunas tiltu, taču uzbrukumu izdevās atvairÄ«t, frontei nostabilizējoties pie tilta.

Pamiera sarunas

[labot | labot pirmkodu]

Pēc Cēsu ieņemÅ”anas vācieÅ”i uzbrukumu neturpināja. Fon der Golcs 6. jÅ«nijā telegrāfēja Laidoneram, ka latvieÅ”i ir uzbrukuÅ”i landesvēram, bet viņŔ nevēlas konfliktu turpināt. 10. jÅ«nijā CēsÄ«s ieradās Francijas, ASV un Lielbritānijas militārie pārstāvji - amerikāņi GrÄ«ns un Doulijs, brits Talents, francis Hurstels, kā arÄ« landesvēra komandieris Flečers, igaunis Rēks un latvietis KalniņŔ. Antantes vārdā runāja GrÄ«ns, kura galvenais mērÄ·is bija izbeigt konfliktu, lai visus spēkus varētu raidÄ«t pret boļŔevikiem. ViņŔ aizstāvēja vācieÅ”iem izdevÄ«gu plānu, ar kuru igauņu spēki pamestu Vidzemi, kurā kontroli pārņemtu Niedras landesvērs. Igauņi atteicās Å”o prasÄ«bu pieņemt un GrÄ«ns deva viņiem laiku lÄ«dz 20. jÅ«nijam. Uz Å”o laiku tika noslēgts pamiers. Nākamajās dienās turpinājās sarunas ar Ziemeļlatvijas un Igaunijas pārstāvjiem no vienas puses un Baltijas landesvēra pārstāvjiem no otras. Flečers, kuru pavadÄ«ja Niedras valdÄ«bas AizsardzÄ«bas ministrs, paziņoja, ka ir Latvijas armijas virspavēlnieks. Pēc strÄ«diem par abu puÅ”u pilnvarām un politiskajām lojalitātēm Antantes pārstāvji paziņoja, ka viņi vēlas novērst pilsoņu karu, un galvenais uzdevums ir cÄ«nÄ«ties pret boļŔevikiem katram savā zemē, tāpēc viņi atbalstÄ«ja Flečera ideju, ka igauņiem bÅ«tu jāatkāpjas uz Igauniju, jāļauj landesvēram ieiet Ziemeļlatvijā un Ziemeļlatvijas brigādei jāpāriet Niedras valdÄ«bas padotÄ«bā. Igauņi un Ziemeļlatvijas brigāde Å”o ierosinājumu noraidÄ«ja. Radās neapmierinātÄ«ba arÄ« Ziemeļlatvijas politiÄ·u vidÅ«, kas sagatavoja notu, pieprasot vācu vienÄ«bu tālākas virzÄ«Å”anās apturÄ“Å”anu un evakuÄ“Å”anu no Latvijas. Å o notu viņi iesniedza igauņu virspavēlniekam Laidoneram, kurÅ” to tālāk nodeva Antantes pārstāvjiem.

11. jÅ«nijā Laidoners 3. divÄ«zijai ziņoja, ka joprojām uzstāj uz jau 4. jÅ«nijā pieprasÄ«tās lÄ«nijas ievēroÅ”anu. Tajā paŔā dienā viņŔ telegrāfēja fon der Golcam, ka veiksmÄ«gai cīņai pret boļŔevikiem Latgalē igauņu armijai ir nepiecieÅ”ama kontrole pār Ziemeļvidzemes platsliežu dzelzceļa lÄ«nijām. Sabiedroto misijas vadÄ«tājs Gofs telegrāfēja fon der Golcam, pavēlot viņam atvilkt karaspēku uz Laidonera norādÄ«to lÄ«niju, pusi vācu karaspēka nosÅ«tÄ«t atpakaļ uz Vāciju, netraucēt Ulmaņa valdÄ«bas darbam, cienÄ«t privātÄ«paÅ”umu un aizvākt vācu artilēriju no Liepājas ostas. Fon der Golcs atbildēja, ka pakļaujas tikai savam komandierim.[8]

13. jÅ«nijā Cēsis notika jaunas sarunas, kurās Flečers paziņoja, ka pakļaujas Niedras valdÄ«bai, nevis fon der Golcam, tāpēc nevar pildÄ«t Gofa norādÄ«jumus bez savas valdÄ«bas akcepta. Nākamo sarunu kārtu nolika uz 20. jÅ«niju Valkā. 13. jÅ«nija vakarā fon der Golcs Laidoneram nosÅ«tÄ«ja telegrammu, kurā paziņoja, ka uzskata Zemitāna karaspēku par boļŔevistisku, jo tajā karo daudzi boļŔeviki (latvieÅ”u karagÅ«stekņi un pārbēdzēji), un tādēļ vērsÄ«sies pret to militāri.

17. jÅ«nijā Ziemeļlatvijas brigādes vadÄ«ba nosÅ«tÄ«ja telegrammu Balodim, kurā aicināja viņu paskaidrot savu nostāju sadarbÄ«bā ar vācieÅ”iem, kas kaitē brÄ«vai Latvijai, un aicināja viņu pārnākt Ziemeļlatvijas brigādes pusē vai doties uz Latgales fronti pret boļŔevikiem.[9] 17. jÅ«nijā Flečers telegrāfēja Laidoneram, Niedras valdÄ«bas vārdā prasot igauņiem nekavējoties pamest Latviju, uz ko Laidoners atbildēja ar ieteikumu pārvietot landesvēru no CēsÄ«m uz Krustpili, kur tas var cÄ«nÄ«ties pret boļŔevikiem. 18. jÅ«nijā 12:50 Flečers Laidoneram un fon der Golcam paziņoja, ka nevar doties uz Krustpils-Lubānas fronti, kamēr igauņi nav pametuÅ”i Latviju un pārtraukuÅ”i boļŔeviku karagÅ«stekņu iekļauÅ”anu latvieÅ”u vienÄ«bās. ViņŔ pieprasÄ«ja igauņiem pieņemt 10. jÅ«nija noteikumus (Latvijas atstāŔanu un Ziemeļlatvijas brigādes nodoÅ”anu), un jau tajā paŔā dienā atkāpties par 10 km, prasÄ«bu neizpildes gadÄ«jumā uzskatot pamieru par pārtrauktu ar 19. jÅ«niju.[10] Laidoners 3. divÄ«zijai ziņoja, ka gaidāms tÅ«lÄ«tējs landesvēra uzbrukums, un viņŔ plāno pretuzbrukumu.

Bija skaidrs, ka neviena puse nepiekāpsies. Lai pastiprinātu landesvēru, 18. jÅ«nijā Niedras valdÄ«ba uz laiku lÄ«dz 1. jÅ«lijam savā pakļautÄ«bā pārņēma DzelzsdivÄ«ziju. Tādējādi gaidāmo kauju formāli varētu uzskatÄ«t par latvieÅ”uā€”igauņu konfliktu, kurā fon der Golcs nav iesaistÄ«jies. Niedras valdÄ«ba 20. jÅ«nijā sÅ«dzējās Antantei, ka igauņu uzvedÄ«ba neatstāj tai citu izvēli, kā tos militāri padzÄ«t no Latvijas.

Spēku samērs

[labot | labot pirmkodu]

Igauņiā€”latvieÅ”i

[labot | labot pirmkodu]
Bruņuauto "Vanapagan"

Uzreiz pēc Cēsu zaudÄ“Å”anas tuvākajā apkārtnē veica vÄ«rieÅ”u, zirgu un ratu mobilizāciju. Igauņu pakļautÄ«bā karojoÅ”ais 2. Cēsu pulks saņēma 1000 vÄ«rieÅ”u papildinājumu, taču kauju sākumā no kopējā 2300 cilvēku skaita tikai 1430 (pēc citiem datiem 1360 kareivji un 50 virsnieki) bija kaujasspējÄ«gi kareivji. Pulka rÄ«cÄ«bā bija 12 ložmetēji un 32 rokas ložmetēji. No Baloža Dienvidlatvijas brigādes, kas Cēsu kaujās nepiedalÄ«jās, 2. jÅ«nijā pulkam pievienojās kavalērijas eskadrons ar 60 kavalēristiem un 6 lielgabaliem. Artilērijas vienÄ«bām igauņi papildus pieŔķīra pāris lielgabalus. Nesaskaņojot ar igauņiem, Zemitāns bija pavēlējis 1. Valmieras pulkam no frontes Krustpils apkārtnē doties uz CēsÄ«m, taču to neatļāva igauņu 2. divÄ«zijas komandieris.

Igauņu 3. kājnieku pulkā bija 1241 kareivis, 17 ložmetēji un 14 rokas ložmetēji, 6. pulkā ā€” 1987 kareivji, 11 ložmetēji un 19 rokas ložmetēji, 9. pulkā ā€” 926 kareivji, 2 ložmetēji un 19 rokas ložmetēji. Pulku papildināja Tallinas eskadrona 65 jātnieki. Igauņi uz kauju nosÅ«tÄ«ja arÄ« vienu bruņoto vilcienu ar 195 kareivjiem, 17 ložmetējiem, 4 rokas ložmetējiem un vienu lielgabalu. Otrajā bruņotajā vilcienā bija 171 kareivis, 16 ložmetēji, 5 rokas ložmetēji, 3 lielgabali. Papildus darbojās Å”aursliežu bruņuvilciens "Heinaste" ar 40 kareivjiem un 4 ložmetējiem un bruņu auto "Vanapagan". Igauņi arÄ« nosÅ«tÄ«ja vairākas vieglās artilērijas vienÄ«bas ar kopumā 10 lielgabaliem.[11]

Uz kauju sākumu 3. igauņu divīzijā bija 200 virsnieki, 6121 kareivis, 170 kavalēristi, 64 smagie ložmetēji, 113 rokas ložmetēji un 26 lielgabali. Kopā ar vēlāk kauju laikā saņemtajiem papildspēkiem igauņiem bija 7320 kareivji, 170 kavalēristi, 95 smagie ložmetēji, 148 rokas ložmetēji un 36 lielgabali. Kopā ar virsniekiem igauņi kaujās piedalījās ar 7500 kareivjiem.[12]

Landesvērsā€”DzelzsdivÄ«zija

[labot | labot pirmkodu]

VācieÅ”u karaspēka precÄ«zais skaits ir grÅ«ti nosakāms. 5. jÅ«nijā OberÅ”tābs landesvēra trÄ«s kaujas bataljonus pārveidoja par trim pulkiem. Trieciengrupa kļuva par 1. pulku (Cēsu kaujās nepiedalÄ«jās), fon Jēna bataljons par 2. pulku un Malmēdes bataljons par 3. pulku. Å os pulkus pastiprināja ar dažādām pusautonomajām vienÄ«bām un artilēriju.

Vācu landesvēram bija 3500 kājnieki, 240 jātnieki, 70 ložmetēji, 140 rokas ložmetēji, 24 lielgabali. Pulkvedis LÄ«vens, lai arÄ« smagi ievainots 24. maijā pie Ropažiem, savai krievu vienÄ«bai aizliedza piedalÄ«ties Cēsu kaujās, un 18. jÅ«nijā vienÄ«bu no bāzes Veismaņu muižā nosÅ«tÄ«ja uz RÄ«gu. Landesvēru papildināja divas vācu kareivju vienÄ«bas ā€” Pētersdorfa grupa ar aptuveni 600 kājniekiem, 60 jātniekiem, 20 ložmetējiem, 40 rokas ložmetējiem un 8 vieglajiem lielgabaliem un Bekelmaņa Bādenes triecienbataljons ar 450ā€”500 kājniekiem, 60 jātniekiem, 10 ložmetējiem, 18 rokas ložmetējiem, 4 vieglajiem lielgabaliem, vienu bruņu auto. Kopā Ŕīs vienÄ«bas deva vairāk nekā 1000 kareivjus, 120 jātniekus, 30 ložmetējus, 58 rokas ložmetējus un 12 vieglos lielgabalus.

DzelzsdivÄ«zijā bija 3 kājnieku pulki ar kopumā 8 bataljoniem. Tos papildināja kavalērija, artilērija un lidmaŔīnas. Cēsu kaujās piedalÄ«jās apmēram puse no divÄ«zijas sastāva, jo otru pusi nosÅ«tÄ«ja uz Ogri gaidÄ«tā boļŔeviku pretuzbrukuma atsiÅ”anai. Uz Cēsu kaujām divÄ«zija nosÅ«tÄ«ja augstākais 2500 kājniekus, 200 jātniekus, 50 ložmetējus, 90 rokas ložmetējus un 19 vieglos lielgabalus.

Kopā vācieÅ”iem kauju sākumā varēja bÅ«t no 7000-7500 kājnieku, 560 jātnieku, 150 ložmetēju, 280 rokas ložmetēju un 52 vieglo lielgabalu.

Papildspēki

[labot | labot pirmkodu]

Kauju laikā abas puses saņēma papildinājumus. 21. jÅ«nijā igauņiem pievienojās Kuperjanova partizānu bataljons ar 249 kareivjiem, 6 ložmetējiem, 6 rokas ložmetējiem, 2 vieglajiem lielgabaliem, 22. jÅ«nijā ā€” "Kalevlaste Maleva" bataljons ar 316 kareivjiem, 6 ložmetējiem, 7 rokas ložmetējiem, kā arÄ« 1. igauņu pulka 2. bataljons ar 504 kareivjiem, 4 ložmetējiem, 14 rokas ložmetējiem un bruņu vilciens, kurā ietilpa 130 kareivji, 15 ložmetēji, 8 rokas ložmetēji un 4 lielgabali. Papildus pienāca arÄ« 4 lielgabali un bruņuauto "Toonela" un "Estonia".

22. jÅ«nijā papildspēkus saņēma arÄ« DzelzsdivÄ«zija, 3 bataljonu un 3 artilērijas bateriju sastāvā. Tā vācu kopskaits pieauga lÄ«dz aptuveni 8000 kājniekiem, 560 jātniekiem, 180 ložmetējiem, 342 rokas ložmetējiem un 66 lielgabaliem, pret igauņuā€”latvieÅ”u 7500 kājniekiem, 125 jātniekiem, 110 ložmetējiem, 138 rokas ložmetējiem, 32 lielgabaliem, 3 bruņuvilcieniem un 3 bruņuauto. Tādējādi vācieÅ”iem bija neliels dzÄ«vā spēka pārsvars, bet ievērojams bruņojuma pārsvars. VācieÅ”u lielu daļu veidoja profesionāli kareivji, kamēr igauņiem un latvieÅ”iem daudzi bija vāji apmācÄ«ti jauniesauktie.

Kauju gaita

[labot | labot pirmkodu]
Ā Ā Niedras valdÄ«bas kontrolētā teritorija
Ā Ā Stučkas valdÄ«bas kontrolētā teritorija
Ā Ā Ziemeļlatvijas brigādes kontrolētā teritorija
Ā Ā Igaunijas armijas kontrolētā teritorija

Igauņu plāns sākotnēji paredzēja veikt tikai aizstāvÄ“Å”anos, vācieÅ”u uzbrukuma laikā nosakot galveno triecienu virzienus, un iespējas gadÄ«jumā mēģināt vācieÅ”us apiet no flangiem.

Fon der Golca uzbrukuma plāns paredzēja izmantot spēcÄ«go DzelzsdivÄ«ziju, lai caur Inčukalnu, Straupi un Lenčiem apietu igauņu labo spārnu un dotu triecienu no aizmugures. Uzreiz pēc Straupes ieņemÅ”anas uzbrukumu no CēsÄ«m bija jāsāk landesvēra vienÄ«bām, kurām jāieņem Lodes stacija, Jaunrauna un Rauna. Blankenburga kolonnai caur Vidrižiem jāuzbrÅ«k Limbažiem. Tā kā LÄ«vens uzbrukumā atteicās piedalÄ«ties, viņa vienÄ«bu nosÅ«tÄ«ja uz aizmuguri. Baloža Dienvidlatvijas brigāde atradās Vecpiebalgas ā€“ Ērgļu ā€“ Bebru lÄ«nijā, netieÅ”i aizsargājot uzbrukuma flangu no iespējama igauņu 2. divÄ«zijas trieciena. Fon der Golcs arÄ« nostiprināja aizmuguri pie Daugavas, bet Brandisa brigādes 500 kareivji un 150 jātnieki no 13. lÄ«dz 16. jÅ«nijam uzturējās JēkabpilÄ«. Vācijas 6. rezerves korpusa spēki kaujās neiesaistÄ«jās, taču tie nodroÅ”ināja spēcÄ«gu aizmuguri, uz kuru nepiecieÅ”amÄ«bas gadÄ«jumā atkāpties.[13]

19. jūnijs

[labot | labot pirmkodu]

Beidzoties noslēgtajam pamieram, DzelzsdivÄ«zijas daļa kapteiņa Blankenburga vadÄ«bā devās Limbažu virzienā, ātri sasniedzot BÄ«riņu muižu un vakarā pie Vidrižu muižas notika sadursme ar igauņu 9. kājnieku pulka priekŔējām daļām, kas atkāpās uz Lādes apkārtni, vācieÅ”iem ieņemot Vidrižus. DzelzsdivÄ«zijas galvenie spēki majora Kleista vadÄ«bā devās uz Straupi.

20. jūnijs

[labot | labot pirmkodu]

Dzelzsdivīzija pa Limbažu ceļu mēģināja sasniegt Augstrozi. Kleista grupa, ko veidoja 4 bataljoni, 4 baterijas, 2 eskadroni un palīgvienības, no Raganas kroga sāka uzbrukumu igauņu 9. pulkam, viegli ieņēma Straupi un atsita igauņu 6. pulka pretuzbrukumu. Vakarā Kleista spēki ieņēma Lādes muižu. Pa dienu citas igauņu 9. pulka daļas veica strauju triecienu pa Blankenburga vienību, nāvīgi ievainojot Blankenburgu un piespiežot vienību atkāpties uz Vidrižiem.

Flečers pavēlēja landesvēram ieņemt pozÄ«cijas uzbrukuma uzsākÅ”anai 21. jÅ«nijā. Landesvēra plānā paredzēja Jēnas grupai frontes centrā lauzties cauri Lodes stacijai un virzÄ«ties uz Valmieru, Malmedes grupai pārraut fronti pie Veselauskas un Jaunraunas, turpinot uzbrukumu uz Startu muižu, lai apietu Valmieru no austrumiem, Bekelmaņa grupai bija jāsasniedz Raunas muiža un caur Startu muižu jāvirzās uz Jaunvāli.[14] Tikmēr igauņi plānoja frontes galvenajā sektorā aizstāvēties, bet flangā ieņemt Vidrižus, no kuriem virzÄ«ties uz Lēdurgu un tālāk uz Straupi.

21. jūnijs

[labot | labot pirmkodu]

Igauņu 9. pulks turpināja atspiest DzelzsdivÄ«zijas daļu, vakarā sasniedzot Vidrižus. Kleista grupa neveiksmÄ«gi centās salauzt igauņu 6. pulka pretestÄ«bu Stalbes tuvumā. Igauņi Ŕķērsoja Gauju, pietuvojoties CēsÄ«m, tā apdraudot landesvēra aizmuguri. Tā kā landesvēra rezerves bija izsmeltas, uz CēsÄ«m no Inčukalna pārmeta DzelzsdivÄ«zijas 1. bataljonu, kas padzina igauņus pāri Gaujai, taču nespēja Ŕķērsot Gauju pats.

Landesvērs uzbrukumu sāka agri no rÄ«ta, dodot pirmo triecienu igauņu 3. pulkam un Cēsu kājnieku pulkam. Pēc abu puÅ”u artilērijas apÅ”audēm un sÄ«vām cīņām landesvērs pārrāva Cēsu kājnieku pulka un igauņu 3. pulka frontes lÄ«niju, pa kuru iebruka Malmēdes grupa un fon Jēna grupa, nopietni apdraudot situāciju Valmieras virzienā. Cēsu pulka vienÄ«bas tika izkliedētas, un, zaudējuÅ”as sakarus, sāka atkāpties. Pēcpusdienā Malmēdes grupa tuvojās MÅ«rmuižai. Bet fon Jēna grupas uzbrukumu Lodes stacijā izvietotajām Cēsu pulka vienÄ«bām un bruņu vilcieniem ar jaunpienākuÅ”ajiem Kuprijanova partizānu bataljona spēkiem atsita un igauņi pārgāja pretuzbrukumā Liepas muižas virzienā, ko vakarā ieņēma. Uz neaizsargāto Valmieru vakarā nosÅ«tÄ«ja igauņu "Kalevlaste Maleva" bataljonu.

Dienas beigās kaujas pie Stalbes nebija devuÅ”as panākumus nevienai pusei, pie Raunas igauņu 3. pulks pēc sākotnējām neveiksmēm atsita tālākos uzbrukumus, fon Jēnas grupa zaudēja ieņemto Liepas muižu. Tikai Malmēdes grupa bija guvusi panākumus, ieņemot Startu un Skangaļu muižas, kas pavēra ceļu uz Valmieru.

22. jūnijs

[labot | labot pirmkodu]

Igaunijas armija, pastiprinot esoŔās daļas ar jauniem palÄ«gspēkiem, uzsāka plaÅ”u pretuzbrukumu pa pretinieka flangiem. Karaspēka vienai daļai uzdeva ieņemt Cēsis, turpinot uzbrukumu RÄ«gas virzienā, bet otrai daļai ieņemt Straupi un uzbrukt Inčukalnam. Cēsu pulka 3 bataljoni bija iedalÄ«ti abos uzbrukuma virzienos. Igauņu 9. pulkam vakarā izdevās ieņemt BÄ«riņu muižu, apdraudot DzelzsdivÄ«zijas aizmuguri. Igauņu 6. pulka uzbrukums Kleista grupai nebija veiksmÄ«gs. Tikmēr veiksmÄ«gi izvērsās "Kalevlaste Maleva" uzbrukums, ko atbalstÄ«ja Cēsu pulka artilērijas uguns Bērzu kroga un Skangaļu muižas virzienā, kur uzbruka arÄ« Cēsu pulka 2. bataljons. Par Skangaļu muižu un Stalbi izvērsās sÄ«vas cīņas. Vakarā no Valmieras uz fronti izgāja vēl viens igauņu bataljons, kam uzdeva virzÄ«ties caur Mārmuižu uz Startu krogu un Jaunraunu, uz kuru bija atkāpuÅ”ies vācieÅ”i.

Igaunijas spēkiem izdevās atŔķelt un ielenkt landesvēra avangardu, piespiežot to lauzties ārā no ielenkuma. Landesvērs cieta sakāvi arÄ« pie Startu kroga, sākot atkāpties no draudoŔā aplenkuma, ko izraisÄ«ja igauņu virzÄ«Å”anās uz Jaunraunu. Igauņu artilērijai izdevās aizdedzināt Raunas mācÄ«tāja muižu, kur atradās vācu artilērija. Kaujās iesaistÄ«jās arÄ« igauņu bruņuvilcieni, kas uzbruka fon Jēna grupai, spiežot to atkāpties. Ap 15:00 igauņi sāka vispārēju uzbrukumu, ar mērÄ·i ieņemt Cēsis. Landesvēra stāvokli, kas ar pÅ«lēm atkāpās lÄ«dz CēsÄ«m, centās glābt DzelzsdivÄ«zijas pretuzbrukums, taču arÄ« tās aizmuguri jau apdraudēja igauņi, kas bija ieņēmuÅ”i Vidrižus un Lēdurgu un vakarā arÄ« BÄ«riņu muižu. VeiksmÄ«gi sāktais uzbrukums izvērtās smagā sakāvē. Kad DzelzsdivÄ«zijas spēki sāka atkāpties uz izejas pozÄ«cijām Inčukalnā, landesvērs naktÄ« uz 23. jÅ«niju pameta Cēsis un atkāpās uz Amatas upes lÄ«niju. Atkāpjoties vācieÅ”i nodedzināja Cēsu latvieÅ”u biedrÄ«bas namu un uzspridzināja tiltu pār Amatu.[15]

23. jūnijs

[labot | labot pirmkodu]

Igaunijas 6. kājnieku pulks, ko pavadÄ«ja bruņuvilciens un Cēsu pulka 9. rota, ap 7:30 iegāja CēsÄ«s. Agrā rÄ«tā igauņi uzbruka Straupei, ko vācieÅ”i bija jau pametuÅ”i. 9. igauņu kājnieku pulks turpināja uzbrukumu Gaujas virzienā, apdraudot landesvēra atkāpÅ”anos pāri vienÄ«gajam Gaujas tiltam. Landesvērs atkāpās uz Inčukalnu, kur nostiprinājās Pirmā pasaules kara laikā 1917. gadā izveidotajās aizsardzÄ«bas pozÄ«cijās. Lai neļautu viņiem nostiprināties, igauņi pieņēma lēmumu turpināt uzbrukumu RÄ«gas virzienā.

Juglas kaujas

[labot | labot pirmkodu]

Turpmākās sadursmes pēc 23. jūnija sauc par Juglas kaujām.

24. jÅ«nijā Igaunijas armijas vienÄ«bas ieņēma Allažu muižu un Siguldu, draudot ielenkt Inčukalnā nocietinājuÅ”os vācieÅ”u grupu. VācieÅ”i Å”eit cerēja izmantot Pirmā pasaules kara nocietināto lÄ«niju. Landesvērs ieņēma pozÄ«cijas dienvidos no Inčukalna, Kleista grupa izvietojās Ropažu apkārtnē, bet DzelzsdivÄ«zija nosedza lÄ«niju no Krievupes lÄ«dz Daugavai.

NaktÄ« uz 25. jÅ«niju igauņu 6. kājnieku pulks Ŕķērsoja Gauju pie Krimuldas un kopā ar Kuperjanova bataljonu neveiksmÄ«gi uzbruka Inčukalna nocietinājumiem. Turpinoties igauņu uzbrukumiem un Cēsu pulka 1. bataljona pievienoÅ”anās uzbrukumam 26. jÅ«nijā pārliecināja vācieÅ”us atkāpties no Inčukalna pozÄ«cijām uz jaunu aizsardzÄ«bas lÄ«niju pie Juglas ezera un Lielā Baltezera.

28. jÅ«nijā igauņiem neizdevās Ŕķērsot Baltezera kanālu pie Alderiem un Mazo Juglu pie Skrāģu kroga. 29. jÅ«nijā Cēsu pulks saņēma vācu prettriecienu, zaudējot 15 krituÅ”os. Å o neveiksmju dēļ 30. jÅ«nijā paredzēto Cēsu pulka uzbrukumu pārcēla uz 1. jÅ«liju.

1. jÅ«lijā igauņu kuÄ£i apÅ”audÄ«ja Carnikavu un Ādažus. Igauņu 9. pulks Ŕķērsoja Gauju, un kopā ar 6. pulka 2. bataljonu un Kuperjanova bataljonu un bruņoto vilcienu devās uz priekÅ”u, lÄ«dz vakaram sasniedzot Jaunciemu, Kalngali, Sužus un Vadžus. Igauņi un latvieÅ”i uzbruka arÄ« pa Vidzemes Å”oseju starp Bukultu muižu un Vēveriem, spiežot vācieÅ”us atkāpties uz Juglu un uzspridzināt dzelzceļa tiltu. 2. jÅ«lijā igauņi ieņēma Mangaļsalu un VecmÄ«lgrāvi, bet karakuÄ£i apÅ”audÄ«ja Bolderāju.

Strazdumuižas pamiers

[labot | labot pirmkodu]

3. jÅ«lijā Strazdumuižā tika noslēgts Strazdumuižas pamiers starp Igaunijas armijas un Rietumu Antantes sabiedroto pārstāvjiem no vienas puses un Baltijas landesvēru un DzelzsdivÄ«ziju no otras. Saskaņā ar tā noteikumiem, sakautie landesvēristi un DzelzsdivÄ«zijas karavÄ«ri lÄ«dz 5. jÅ«lija vakaram pameta RÄ«gu un atkāpās uz Jelgavu, bet Niedras valdÄ«ba paÅ”likvidējās, atzÄ«stot Ulmaņa vadÄ«tās Pagaidu valdÄ«bas leÄ£itimitāti. Vēlāk visiem Vācijas pilsoņiem vajadzēja atstāt Latviju, bet Baltijas landesvērs tika iekļauts Latvijas bruņoto spēku sastāvā, par tā komandieri ieceļot britu virsnieku Haroldu Aleksanderu.

6. jūlijā Rīgā svinīgi ienāca Zemitāna vadītā Ziemeļlatvijas brigāde. 8. jūlijā Rīgā ar kuģi Saratov no Liepājas ieradās Ulmaņa Pagaidu valdība.

Zaudējumi

[labot | labot pirmkodu]

Igaunijas armijas zaudējumi Cēsu kaujās no 19. lÄ«dz 23. jÅ«nijam bija 110 krituÅ”ie un 279 ievainotie, bet latvieÅ”u 2. Cēsu pulka ā€” 13 krituÅ”ie un 43 ievainotie. Par DzelzsdivÄ«zijas zaudējumiem ziņu nav, bet landesvērs zaudēja 40 krituÅ”os un 21 bez vēsts pazuduÅ”o.[16]

Piemiņa

[labot | labot pirmkodu]
Piemineklis Cēsu kauju atcerei 1936. gadā.

1921. gadā Latvijas Satversmes sapulce par Latvijas brÄ«vÄ«bas cÄ«nÄ«tāju dienu noteica Cēsu kauju uzvaras dienu ā€” 22. jÅ«niju. 1934. gadā K. Ulmaņa valdÄ«ba 22. jÅ«niju svÄ«troja no oficiālo svinamo dienu saraksta.[17]

1935. gada 11. augustā Liepas pagastā atklāja tēlnieka A. Jullas veidoto pieminekli Cēsu kauju atcerei. Pamatnes labajā pusē bija datējums 1919.22.06 un teksts: ā€žLatviet, tev tēvzemes brÄ«vÄ«bu varoņi sniedza kā balvu, kad Å”ai vietai tuvojies, tu zemu liec savu galvuā€. Kreisajā pusē granÄ«ta plāksne ar uzrakstu: ā€žIgauņi, piemiņa jums: talkā nācāt mumsā€. Pēc Otrā pasaules kara bronzas plāksnes ar uzrakstiem iznÄ«cināja, bet piemineklis tika saglabāts. Pēc Latvijas neatkarÄ«bas atjaunoÅ”anas uzrakstus atjaunoja uz granÄ«ta plāksnēm.[18]

Fakti

[labot | labot pirmkodu]
  • Provācisko spēku sastāvā Cēsu kaujās piedalÄ«jās nākamais vācu Ä£enerālfeldmarÅ”als Evalds fon Kleists (Ewald von Kleist).[19]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ā†‘ Spēle par augstām likmēm: no Cēsu kaujas lÄ«dz Liepājai
  2. 1 2 3 Jaan Maide. Ɯlevaade Eesti VabadussƵjast (1918ā€”1920) (igauniski). Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2010.Ā gada 22.Ā augustā. SkatÄ«ts: 2011.Ā gada 4.Ā februārÄ«.
  3. ā†‘ Ā«Latvijas brÄ«vÄ«bas cīņas 1918.-1920., 58 lppĀ». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2019.Ā gada 21.Ā aprÄ«lÄ«. SkatÄ«ts: 2017.Ā gada 17.Ā novembrÄ«.
  4. ā†‘ Ā«MÅ«su armija tapÅ”anā, valsts izcinÄ«Å”anā un tagadējos sasniegumos. 1929Ā». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2019.Ā gada 21.Ā aprÄ«lÄ«. SkatÄ«ts: 2017.Ā gada 17.Ā novembrÄ«.
  5. ā†‘ Ā«Latvijas armijas sākums un cīņas Latvijā lÄ«dz 1919. gada jÅ«lijam. 1932Ā». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2019.Ā gada 21.Ā aprÄ«lÄ«. SkatÄ«ts: 2017.Ā gada 17.Ā novembrÄ«.
  6. ā†‘ Ā«Latvijas armijas sākums un cīņas Latvijā lÄ«dz 1919. gada jÅ«lijam. 1932Ā». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2019.Ā gada 21.Ā aprÄ«lÄ«. SkatÄ«ts: 2017.Ā gada 17.Ā novembrÄ«.
  7. ā†‘ Ā«Latvijas armijas sākums un cīņas Latvijā lÄ«dz 1919. gada jÅ«lijam. 1932Ā». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2019.Ā gada 21.Ā aprÄ«lÄ«. SkatÄ«ts: 2017.Ā gada 17.Ā novembrÄ«.
  8. ā†‘ Ā«Latvijas armijas sākums un cīņas Latvijā lÄ«dz 1919. gada jÅ«lijam. 1932Ā». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2019.Ā gada 21.Ā aprÄ«lÄ«. SkatÄ«ts: 2017.Ā gada 17.Ā novembrÄ«.
  9. ā†‘ Ā«Dokumenti stāsta. 1988Ā». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2019.Ā gada 21.Ā aprÄ«lÄ«. SkatÄ«ts: 2017.Ā gada 17.Ā novembrÄ«.
  10. ā†‘ Ā«Latvijas armijas sākums un cīņas Latvijā lÄ«dz 1919. gada jÅ«lijam. 1932Ā». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2019.Ā gada 21.Ā aprÄ«lÄ«. SkatÄ«ts: 2017.Ā gada 17.Ā novembrÄ«.
  11. ā†‘ Ā«MÅ«su armija tapÅ”anā, valsts izcinÄ«Å”anā un tagadējos sasniegumos. 1929Ā». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2019.Ā gada 21.Ā aprÄ«lÄ«. SkatÄ«ts: 2017.Ā gada 17.Ā novembrÄ«.
  12. ā†‘ Ā«Latvijas armijas sākums un cīņas Latvijā lÄ«dz 1919. gada jÅ«lijam. 1932Ā». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2019.Ā gada 21.Ā aprÄ«lÄ«. SkatÄ«ts: 2017.Ā gada 17.Ā novembrÄ«.
  13. ā†‘ Ā«Padomju Latvija un starptautiskā kontrrevolÅ«cijaĀ». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2019.Ā gada 21.Ā aprÄ«lÄ«. SkatÄ«ts: 2017.Ā gada 17.Ā novembrÄ«.
  14. ā†‘ Ā«Latvijas armija 20 gados. 1940Ā». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2019.Ā gada 21.Ā aprÄ«lÄ«. SkatÄ«ts: 2017.Ā gada 17.Ā novembrÄ«.
  15. ā†‘ Ā«MÅ«su armijas tapÅ”anā, valsts izcinÄ«Å”anā un tagadējos sasniegumos. 1929Ā». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2019.Ā gada 21.Ā aprÄ«lÄ«. SkatÄ«ts: 2017.Ā gada 17.Ā novembrÄ«.
  16. ā†‘ Ā«Latvijas armijas sākums un cīņas Latvijā lÄ«dz 1919. gada jÅ«lijam. 1932Ā». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2019.Ā gada 21.Ā aprÄ«lÄ«. SkatÄ«ts: 2017.Ā gada 17.Ā novembrÄ«.
  17. ā†‘ http://www.cesurajons.lv/?k=99909&da=6&m=8&y=2008&kid=943[novecojusiĀ saite]
  18. ā†‘ zudusilatvija.lv
  19. ā†‘ Inta Pētersone: Latvijas BrÄ«vÄ«bas cīņas 1918ā€“1920. Enciklopēdja. Preses nams, Riga 1999. ISBN 9984-00-395-7 S. 359.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Cēsu_kaujas&oldid=4494365"