Pāriet uz saturu

Igaunija

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Å is raksts ir par valsti. Par citām jēdziena Igaunija nozÄ«mēm skatÄ«t nozÄ«mju atdalÄ«Å”anas lapu.
Igaunijas Republika
Eesti Vabariik
Igaunijas karogs Igaunijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Himna:Ā 
Mu isamaa, mu Ƶnn ja rƵƵm
Mana tēvzeme, mana laime un prieks
Location of Estonia
Location of Estonia
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta) 		Tallina
335) 59Ā°26ā€²N 24Ā°45ā€²Eļ»æ / ļ»æ59.433Ā°N 24.750Ā°Eļ»æ / 59.433; 24.750
Valsts valodas igauņu valoda
Valdība unitāra parlamentāra republika
Ā -Ā  Prezidente Ille Madise
Ā -Ā  Premjerministrs Kristens Mihals
NeatkarÄ«ba no Vācijas un KrievijasĀ 
Ā -Ā  Deklarēta 1918.Ā gada 24.Ā februārÄ«Ā 
Ā -Ā  AtzÄ«ta 1920.Ā gada 2.Ā februārÄ«Ā 
Ā -Ā  PSRS okupācija 1940.Ā gada 16.Ā jÅ«nijāĀ 
Ā -Ā  Atjaunota 1991.Ā gada 20.Ā augustāĀ 
IestāŔanās ES 2004.Ā gada 1.Ā maijā
Platība
Ā -Ā  Kopā 45 335Ā kmĀ²Ā (129.)
Ā -Ā  ÅŖdensĀ (%) 4,56
Iedzīvotāji
Ā -Ā  iedzÄ«votājiĀ 2020.Ā gadā 1 329 460[1]Ā (153.)
Ā -Ā  BlÄ«vums 29,1/kmĀ²Ā (194.)
IKPĀ (PPP) 2015. gada aprēķins
Ā -Ā  Kopā $36,947 miljardiĀ 
Ā -Ā  Uz iedzÄ«votāju $27,729Ā 
Džini koef.Ā (2013) 32,9Ā (vidējs)Ā 
TAIĀ (2022) ā–²0.899Ā (ļoti augsts)Ā (31.)
Valūta Eiro (EUR)
Laika josla EET (UTC+2)
Ā -Ā  VasarāĀ (DST) EESTĀ (UTC+3)
Interneta domēns .ee1
ISO 3166-1 kods 233Ā /Ā ESTĀ /Ā EE
Tālsarunu kods +372
1 Arī .eu, kopā ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Igaunijas Republika (igauņu: Eesti Vabariik) ir valsts Ziemeļeiropā, viena no trim Baltijas valstÄ«m. Igauniju veido tās kontinentālā daļa un Monzunda arhipelāgs Baltijas jÅ«rā. Austrumos Igaunija robežojas ar Krieviju, dienvidos ar Latviju. Igaunijai ir arÄ« jÅ«ras robežas ar Somiju ziemeļos, Somu lÄ«cÄ«, ar Zviedriju rietumos, Baltijas jÅ«rā, un Latviju dienvidrietumos, RÄ«gas lÄ«cÄ«. ValstÄ«, kuras platÄ«ba ir 45Ā 335 kmĀ²,[2] dzÄ«vo vairāk nekā 1,3 miljoni iedzÄ«votāju. Igaunijas galvaspilsēta ir Tallina.

KopÅ” 13. gadsimta igauņu apdzÄ«votā zeme bija dāņu, vācu, zviedru un krievu pakļautÄ«bā. Vēsturiski un arÄ« kultÅ«ras ziņā Igaunijai vienmēr ir bijusi cieÅ”a saikne ne tikai ar Baltijas valstÄ«m, bet arÄ« ar ZiemeļvalstÄ«m.[3] Par neatkarÄ«gu valsti Igaunija kļuva 1918.Ā gada 24.Ā februārÄ«, Otrā pasaules kara laikā pēc 1940. gada nokļuva PSRS un Vācijas okupācijā, neatkarÄ«bas atjaunoÅ”ana tika pasludināta 1990.Ā gada 8.Ā maijā, bet pilnÄ«bā atjaunota 1991.Ā gada 20.Ā augustā, ko atzina arÄ« PSRS valdÄ«ba.

KopÅ” 2004.Ā gada 1.Ā maija Igaunija ir Eiropas SavienÄ«bas dalÄ«bvalsts, kopÅ” 2004.Ā gada 29.Ā marta ir NATO dalÄ«bvalsts, un kopÅ” 2010.Ā gada 9.Ā decembra ir OECD dalÄ«bvalsts.

Etimoloģija

[labot | labot pirmkodu]

LatvieÅ”u valodas vārds "Igaunija" ir cēlies no IndriÄ·a hronikā minētā novada Ugaunijas nosaukuma, kurÅ” pēc latvieÅ”u valodnieka Jāņa EndzelÄ«na domām ir ticis izrunāts kā Ć¼.[4]

Igaunijas paÅ”nosaukums Eesti, iespējams, ir cēlies no romieÅ”u vēsturnieka Tacita darba "Germania", kurā viņŔ lÄ«dzās Ä£ermāņiem aprakstÄ«ja arÄ« austrumos no gotiem dzÄ«vojoŔās ciltis, dēvētas par aistiem (latīņu: Aestii). ArÄ« skandināvu sāgās Igaunija bieži ir pieminēta kā Eistland. Latīņu valodā antÄ«kos rakstiskajos avotos igauņu apdzÄ«votās zemes bieži ir apzÄ«mētas kā Estia vai Hestia. Tikai 19. gadsimtā, lai nostiprinātu savu nacionālo identitāti, igauņi savu zemi sāka saukt par Eesti.

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Igaunijas vēsture
Livonijas Konfederācija 1260. gadā. Kartē redzams, ka Igaunijas ziemeļos bija Dāņu Igaunija, bet dienvidos atradās Sāmsalas-Vīkas bīskapija, Tērbatas bīskapija un daļa no Livonijas ordeņa

Pirmie cilvēki, kuri apdzÄ«voja Igaunijas teritoriju, bija Kundas kultÅ«ras ciltis, kuras Ä£enētiski piederēja Rietumu mednieku-vācēju grupai. Narvas kultÅ«ras laikmetā Rietumu mednieku-vācēju pirmiedzÄ«votāju genomam no apmēram 2900. lÄ«dz 2300. gadam p.m.ē. piejaucās baltu pirmvalodā runājoÅ”o lopkopju tautu Ä£enētiskais materiāls,[5] tomēr Eiropas pirmiedzÄ«votāju genoma Ä«patsvars saglabājās lielāks nekā jebkurā citā populācijā Eiropā. Vēlāk tie sajaucās ar no austrumiem ieceļojuÅ”ajām Baltijas somu ciltÄ«m un skandināviem (salās un ziemeļu piekrastē).

13. gadsimtā krustneÅ”i Dānijas karaļa Valdemāra II vadÄ«bā devās krusta karā uz Baltijas jÅ«ras piekrastes teritorijām, lai pagānu ciltis pievērstu kristietÄ«bai.[6] Livonijas krusta karu laikā no 1208. lÄ«dz 1227. gadam Igaunijas teritoriju no savām galvenajām militārajām bāzēm CēsÄ«s un Tallinā ar kristÄ«to lÄ«vu un latgaļu vasaļu palÄ«dzÄ«bu iekaroja Zobenbrāļu ordenis un Dānija, bet Romas pāvests to pasludināja par "Māras zemi" (Terra Mariana).

1343. gadā notika igauņu JurÄ£a nakts sacelÅ”anos pret vācu un dāņu virskundzÄ«bu,[7] atsakoties no kristietÄ«bas un cÄ«noties pret dzimtbÅ«Å”anu. Pēc diviem gadiem Vācu ordenis, kas valdÄ«ja Livonijā, apspieda nemierus un nopirka no Dānijas tai piederoŔās teritorijas. LÄ«dz ar to Igaunijas teritorijā sākās pilnÄ«ga vācu virskundzÄ«ba.

Livonijas kara (1558ā€”1583) sākumā 1559. gadā Krievijas cariste pilnÄ«bā iekaroja Tērbatas bÄ«skapiju, vēlāk arÄ« gandrÄ«z visu Igaunijas teritoriju, tās dienvidu daļā Krievijas protektorātā nodibināja Livonijas Karalisti. Pēc Krievijas sakāves Igaunijas ziemeļu daļā izveidojās Zviedru Igaunija, dienvidu daļā Pārdaugavas Livonijas hercogiste Lietuvas dižkunigaitijas tieŔā pārvaldÄ«bā, Sāmsala piederēja Dānijai. Poļuā€”zviedru kara laikā zviedru iekarotajās Livonijas zemēs izveidoja Zviedru Vidzemes provinci. 1645. gadā Dānija zaudēja Sāmsalasā€“VÄ«kas bÄ«skapiju Zviedrijai[8] un zviedri pilnÄ«bā kontrolēja Igaunijas teritoriju. Zviedru laikos igauņu ciemos tika dibinātas pirmās skolas. 1632. gadā ar karaļa Gustava II rÄ«kojumu Tartu atvēra Tērbatas Universitāti.[9]

LÄ«dz 1700. gada februārim pret zviedru dominanci Baltijas jÅ«ras reÄ£ionā apvienojās Dānija, Polijasā€”Lietuvas Å«nija, Krievija un Saksija, uzsākot Lielo Ziemeļu karu. Pēc vairākām kaujām, kurās uzvarēja gan zviedri, gan krievi, 1709. gadā Krievijai tomēr izdevās izŔķiroÅ”ajā Poltavas kaujā pieveikt karaļa Kārļa XII vadÄ«to karaspēku un vēlāk iekarot zviedru Baltijas provinces. Pēc kara igauņu apdzÄ«votā teritorija turpināja bÅ«t sadalÄ«ta starp divām guberņām: ziemeļu daļā atradās Igaunijas guberņa un dienvidu daļā Vidzemes guberņa.

Pēc Februāra revolÅ«cijas 1917. gadā Vidzemes guberņas Pērnavas un Tērbatas apriņķus pievienoja Igaunijas guberņai. Brestļitovskas miera sarunās Krievija 1918. gada sākumā atteicās no Baltijas provincēm. ÄŖsi pirms vācu karaspēka ienākÅ”anas Tallinā 1918.Ā gada 24.Ā februārÄ« tika pasludināta Igaunijas valsts neatkarÄ«ba. Savukārt vācbaltieÅ”i 1918. gadā mēģināja izveidot Apvienoto Baltijas hercogisti Vācijas Impērijas protektorātā.

Pēc Novembra revolÅ«cijas Vācijā un Brestļitovskas miera lÄ«guma anulÄ“Å”anas jaunajai Igaunijas valstij 1919. gadā nācās izcÄ«nÄ«t smagas brÄ«vÄ«bas cīņas pret Sarkano armiju un Padomju Latvijas armiju (Kauja pie Paju), vēlāk pret Baltijas landesvēru, kas beidzās ar uzvaru Cēsu kaujās 1919. gada jÅ«nijā. Saskaņā ar Molotovaā€”Ribentropa paktu, Igauniju 1940. gada jÅ«nijā okupēja Sarkanā armija un augustā tā tika iekļauta Padomju SavienÄ«bas sastāvā kā Igaunijas PSR. 1941. gadā nacistiskā Vācija uzsāka karu ar Padomju SavienÄ«bu un iebruka arÄ« Igaunijas teritorijā. Sākotnēji igauņi uzskatÄ«ja vācieÅ”us par atbrÄ«votājiem, jo cerēja, ka Igaunija atgÅ«s neatkarÄ«bu no PSRS, bet faktiski vienu okupācijas varu nomainÄ«ja cita. Pēc Vācijas karaspēka atkāpÅ”anās Igaunija palika PSRS sastāvā. Pēckara gados Igaunijā darbojās nacionālo partizānu vienÄ«bas, pazÄ«stamākā bija Metsavennad (Meža brāļi), bet tās pamazām tika apspiestas. 1990.Ā gada 8.Ā maijā Igaunijas PSR tika likvidēta, bet pilnÄ«ga neatkarÄ«ba no PSRS tika pasludināta 1991.Ā gada 20.Ā augustā.

Pēc neatkarÄ«bas atjaunoÅ”anas Igaunijas valdÄ«ba 1998. gadā sāka sarunas par valsts iestāŔanos Eiropas SavienÄ«bā, kas sekmÄ«gi noslēdzās 2004.Ā gada 1.Ā maijā. 2004.Ā gada 29.Ā martā Igaunija kļuva par NATO locekli. NeatkarÄ«bas gados Igaunijas ekonomika nostiprinājās un 2011. gadā tā pievienojās eiro zonai.

Ģeogrāfija

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Igaunijas ģeogrāfija
Igaunijas satelītuzņēmums 2004. gada aprīlī

Igaunija ir valsts Eiropas ziemeļaustrumos, Baltijas jÅ«ras austrumu krastā ar daudziem ezeriem un salām. Tā robežojas ar Krieviju austrumos un Latviju dienvidos, tai ir jÅ«ras robeža ar Somiju, Zviedriju un Latviju. Igaunija ir viena no mazākajām Eiropas SavienÄ«bas valstÄ«m, tās platÄ«ba ir 45 335 kmĀ² (2020. gadā).[2] Igaunijas platums austrumuā€“rietumu virzienā ir 350 km, bet ziemeļuā€“dienvidu virzienā ir 240 km.

Igaunija ir viena no lÄ«dzenākajām un zemāk virs jÅ«ras lÄ«meņa novietotajām Eiropas valstÄ«m. Igaunijas ainava lielākoties ir Ledus laikmeta (glaciālās aktivitātes) rezultāts. Lielāko daļu teritorijas klāj meži (vairāk kā 45Ā %) un purvi, vai lauksaimiecÄ«bā izmantojamas zemes. Valsts dienvidos atrodas Hānjas augstiene un Otepē augstiene. Å ajā apvidÅ« izteikti morēnu pauguri. Valsts centrālajā daļā atrodas Pandiveres augstiene ā€” viens no bagātākajiem upju izteku reÄ£ioniem Igaunijā. RaksturÄ«gi pauguri ar plakanām virsotnēm. Savukārt Ziemeļigaunijai ir raksturÄ«gi ledāju atnesti dižakmeņi, Å«denskritumi un piekrastes klintis. Igaunijas vidējais augstums virs jÅ«ras lÄ«meņa ir aptuveni 50 metri. 90Ā % no valsts ir zemāk par 100 metriem virs jÅ«ras lÄ«meņa. Hānjas augstienē atrodas augstākā virsotne valstÄ« un visā Baltijā ā€” Lielais MunameÄ£is (317,4 m).

Pēdējā Ledus laikmetā izveidojusies Igaunijas pamatiežu struktÅ«ra. Ordovika kaļķakmens atsedzas ziemeļu piekrastē, bet devona smilÅ”akmens atsegumi ā€” Dienvidigaunijas upju ielejās un Peipusa krastā

Kristālisko pamatklintāju Igaunijas teritorijā klāj biezs nogulumiežu slānis, ko pārsvarā veido kaļķakmens, dolomÄ«ts, māls un smilÅ”akmens. Kaļķakmens atsedzas Igaunijas ziemeļu piekrastē, bet smilÅ”akmens atsegumi Dienvidigaunijas upju ielejās.

Rietumigaunijā atrodas kadiÄ·u lauki, bet austrumos ā€” Peipuss, piektais lielākais ezers Eiropā. Cauri Peipusa-Pleskavas ezeru sistēmu ir novilkta Igaunijas un Krievijas robeža, tāpēc daļa no ezera ir Igaunijas pusē, atlikusÄ« daļa Krievijas pusē. Igaunijā ir aptuveni 1200 ezeri, kuru platÄ«ba ir lielāka par vienu hektāru.[10] Aptuveni 4,7% no Igaunijas teritorijas ir ezeri.[10] Igaunijas centrālās daļas dienvidos atrodas vēl viens liels ezers ā€” Vertsjervs. Aptuveni 10Ā % no Igaunijas platÄ«bas ir salas,[10] to kopējais skaits ir 2317 (2020. gadā).[2] Igaunijas rietumu piekrastē ir ļoti daudz salu, kuru kopskaits Monzunda arhipelāgā ir aptuveni 1500.[4] Lielākās no tām ir Sāmsala, HÄ«jumā, Muhu un Vormsi.

Igaunijā esoŔās upes ietek Somu līcī, Rīgas līcī vai Peipusa ezerā. Garākās upes ir Vehandu (165,2 km) un Pernu (144,5 km). Citas nozīmīgas upes ir Narva, kas savieno Piepusu ar Somu līci, Pedja, Peltsamā un Kazari.

Klimats

[labot | labot pirmkodu]

Igaunijas piekrastē valda mērens jÅ«ras klimats ar vēsām vasarām un siltām ziemām, bet austrumdaļā tas pāriet uz mēreni kontinentālo klimatu. Vidējā temperatÅ«ra janvārÄ« ir +4Ā Ā°C rietumos lÄ«dz -7,5Ā Ā°C austrumos.[4] Savukārt jÅ«lija vidējā temperatÅ«ra mainās no +16,5Ā Ā°C rietumos lÄ«dz +17,5Ā Ā°C austrumos.[4] Klimata apstākļi Igaunijā ir diezgan lÄ«dzÄ«gi Latvijas klimatiskajiem apstākļiem.

Dzīvā daba

[labot | labot pirmkodu]

Igaunija atrodas jaukto mežu dabas zonā. GandrÄ«z pusi Igaunijas teritorijas klāj meži, kuros aug aptuveni 90 koku un krÅ«mu sugu. VisizplatÄ«tākās sugas ir priedes, egles, bērzi un apses. Mazāk aug ozoli, kļavas, gobas un oÅ”i. Otru valsts pusi aptuveni vienādās daļās veido pļavas un purvi, kuros ir sastopamas aptuveni 1500 augu sugas.

Bezdelīga ir Igaunijas nacionālais putns

Igaunijā dzÄ«vo 60 zÄ«dÄ«tāju sugas. Lielākie dzÄ«vnieki ir aļņi, staltbrieži, stirnas un meža cÅ«kas. Biezākos mežos, it Ä«paÅ”i valsts ziemeļaustrumos, sastopami lÅ«Å”i un lāči. PlaÅ”i izplatÄ«ti dzÄ«vnieki ir arÄ« lapsas, āpÅ”i, Å«dri, zaÄ·i, Å«deles un ondatras. Liela komerciāla nozÄ«me ir zivÄ«m ā€” mencām, siļķēm, laÅ”iem, zuÅ”iem, butēm un citām. Igaunijas nacionālā zivs ir siļķe. ArÄ« putnu daudzveidÄ«ba ir liela. Ir gan nometnieki, gan gājputni. Ir konstatētas vairāk nekā 300 putnu sugas, piemēram, ērgļu sugas un melnie stārÄ·i. Igaunijas nacionālais putns ir bezdelÄ«ga.

LÄ«dz ar neatkarÄ«bas atgÅ«Å”anu 1991. gadā Igaunijā regulāri tiek veikts darbs pie dabiskās vides saglabāŔanas, uzlaboÅ”anas un aizsardzÄ«bas. Ir samazināts gaisa un Å«dens piesārņojums,[11] palielināta mežu platÄ«ba. Aptuveni desmitā daļa no valsts ir dabas aizsardzÄ«bas teritorijas. Igaunijā ir pieci nacionālie parki ā€” Lahemā nacionālais parks (izveidots 1971. gadā), Karulas nacionālais parks (1993), Somā nacionālais parks (1993), Vilsandi nacionālais parks (1993) un Matsalu nacionālais parks (2003) ā€” , kā arÄ« 167 dabas rezervāti.

Administratīvais iedalījums

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Igaunijas administratīvais iedalījums

AdministratÄ«vi Igaunija ir sadalÄ«ta 15 apriņķos (igauņu: maakond). Šāds iedalÄ«jums pastāv kopÅ” 1990. gada, kad Igaunija atguva neatkarÄ«bu no Padomju SavienÄ«bas. Apriņķi sÄ«kāk iedalās 79 paÅ”valdÄ«bās: 14 pilsētu (igauņu: linn) paÅ”valdÄ«bās un 65 pagastos (igauņu: vald).

2017. gadā pabeidza Igaunijas otrā lÄ«meņa administratÄ«vā iedalÄ«juma reformu, kas samazināja paÅ”valdÄ«bu skaitu un lÄ«dz ar to palielināja iedzÄ«votāju skaitu tajās. Pirms tam bija 33 pilsētu un 183 pagastu paÅ”valdÄ«bas. No tām 169 paÅ”valdÄ«bās bija mazāk par 5 tÅ«kstoÅ”iem iedzÄ«votāju. Pēc reformas tikai 15 paÅ”valdÄ«bās iedzÄ«votāju skaits ir mazāks par 5 tÅ«kstoÅ”iem.

Igaunijas apriņķi ir Ŕādi:

Valdība

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Igaunijas politisko partiju uzskaitījums

Igaunija ir parlamentāra demokrātija, kuras prezidentu ievēl vienpalātas parlaments (vēlÄ“Å”anas reizi piecos gados). ValdÄ«bu veido premjerministrs, kuru ieceļ prezidents, un 14 ministri. ValdÄ«bu apstiprina prezidents un parlaments.

LikumdoÅ”anas vara pieder vienpalātas parlamentam RÄ«gikogu, kuru sastāda 101 deputāts. To ievēl tieŔās proporcionālās vēlÄ“Å”anās uz četriem gadiem. Tiesu varas augstākais orgāns ir Riigikohus ar 17 tiesneÅ”iem, kuru priekÅ”sēdētāju izvirza prezidents, bet pēc tam apstiprina parlaments uz mūžu.

Iedzīvotāji

[labot | labot pirmkodu]
Skats uz Igaunijas lielāko pilsētu Tallinu




Igaunijas etniskais sastāvs

Ā Ā igauņi (68.7%)
Ā Ā krievi (25.6%)
Ā Ā ukraiņi (2.1%)
Ā Ā citi (3.6%)

Igaunijā 2021.Ā gada 1.Ā janvārÄ« dzÄ«voja 1 330 068 cilvēku.[1] IedzÄ«votāju blÄ«vums ir 29,1 cilv./kmĀ². Aptuveni viena treÅ”daļa no visiem iedzÄ«votājiem dzÄ«vo galvaspilsētā Tallinā. Citas lielākās pilsētas ir studentu pilsēta Tartu, rÅ«pniecÄ«bas robežpilsēta Narva un "vasaras galvaspilsēta" Pērnava.

Igaunijas pamatnācija ir igauņi (mazliet vairāk kā divas treÅ”daļas), kas ir viena no Baltijas somu valodās runājoŔām tautām, lÄ«dzÄ«gi lÄ«bieÅ”iem, somiem, votiem, karēļiem un sāmiem. Aptuveni 25% no iedzÄ«votājiem ir krievi. Nākamās lielākās etniskās grupas ir ukraiņi, baltkrievi un somi.

Etniskais sastāvs

[labot | labot pirmkodu]
TautībaIedzīvotāju skaits %
Igauņi921 06268,7%
Krievi344 28025,6%
Ukraiņi28 1582,1%
Baltkrievi16 1341,2%
Somi11 0350,8%
Tatāri2 4870,2%
LatvieŔi2 2160,2%
Poļi2 2160,2%
LietuvieŔi2 0770,1%
Ebreji1 9000,1%
VācieŔi1 9000,1%
Citi9 0840,7%

Etniskais sastāvs Igaunijā (1881-2000)

Reliģija

[labot | labot pirmkodu]

32% Igaunijas iedzīvotāju ir ticīgie kristieŔi, no tiem:

Valoda

[labot | labot pirmkodu]

VienÄ«gā valsts valoda ir igauņu valoda, tāpat kā lÄ«bieÅ”u, somu un ungāru valoda, pieder somugru valodām. Tā nav lingvistiski saistÄ«ta ar indoeiropieÅ”u valodām, kurās runā lielākā daļa Eiropas tautu. Apmēram ceturtā daļa iedzÄ«votāju ikdienā runā krievu valodā,[12] galvenokārt valsts ziemeļaustrumos, pie Krievijas robežas. Igauņu valoda kopā ar somu, ungāru un maltieÅ”u valodām ir vienÄ«gās valsts valodas Eiropas SavienÄ«bā, kuras nepieder pie indoeiropieÅ”u valodu saimes.

Tautsaimniecība

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Igaunijas saimniecība

Igaunijas tautsaimniecība balstās uz inženiertehnisko nozari, pārtikas rūpniecību, metālapstrādi, ķīmisko rūpniecību un koka izstrādājumu ražoŔanu.[12] No iekŔzemes kopprodukta aptuveni 15% ienākumus dod tūrisms.[12]

Nozīmīgākie derīgie izrakteņi: degslāneklis, fosforīti, kaļķakmens, smiltis un kūdra.[4]

Eksports un imports

IgaunijaEksports Imports
Somija18,4%18,3%
Zviedrija12,4%9%
Latvija8,9%5,7%
Krievija8,1%13,1%
Vācija5,1%12,4%
Lietuva4,8%6,4%

Kultūra

[labot | labot pirmkodu]
Dzīvojamās rijas ir viens no tradicionālās igauņu kultūras mantojumiem

Igauņu kultÅ«ru ir ietekmējuÅ”as nācijas, kuru pakļautÄ«bā viņi ir bijuÅ”i. Ir jÅ«tama gan krievu, gan vācieÅ”u, gan zviedru, gan dāņu, gan poļu kultÅ«ra. ArÄ« valsts Ä£eogrāfiskais stāvoklis mÅ«sdienās ietekmē Igaunijas kultÅ«ru. Tradicionāli Igaunijas ziemeļi, Ä«paÅ”i Tallinas apkārtne, vairāk ietekmējusies no ārzemju kultÅ«rām nekā Igaunijas dienvidi, kur mazāk jÅ«tama citu pasaules valstu kultÅ«ras. 19. gadsimtā viens no igauņu nacionālistu mērÄ·iem bija apvienot esoŔās paražas un tradÄ«cijas, izveidojot vienotu igauņu kultÅ«ru. NozÄ«mÄ«gākais Ŕīs kustÄ«bas mantojums ir apdzÄ«vojamas rijas (igauņu: rehielamu) ā€” zemnieku mājas, kurām nav lÄ«dzÄ«gu pārējā pasaulē, izņemot mazliet Latvijas ziemeļos esoŔās.[13] Å ajās celtnēs zemnieki dzÄ«voja, strādāja, žāvēja labÄ«bu un kÅ«la to, kā arÄ« dažreiz turēja mājlopus.

DzÄ«vojamās rijas ir kļuvuÅ”as par vēstures daļu, bet citi vēsturiski kultÅ«ras elementi joprojām ir dzÄ«vi. Tradicionālos igauņu tautas tērpus, kurus savulaik valkāja ikdienā, mÅ«sdienās joprojām velk mugurā svētkos. ArÄ« igauņu dziesmas un dejas ir daļa no Igaunijas identitātes. Tradicionālie ēdieni igauņu virtuvē ir marinēts zutis, asinsdesa un sautēti skābi kāposti ar cÅ«kgaļu,[12] kā arÄ« rupjmaize, sautējumi, ievārÄ«jumi, marinēti gurÄ·Ä«Å”i, grÅ«bas, kartupeļu biezputra un sālÄ«ta siļķe. Svētkos galdā ceļ ceptu zosi, cÅ«kgaļu, alu, melno pudiņu, ābolus, riekstus un piparkÅ«kas.

NozÄ«mÄ«gākie svētki ir Jaunā gada sagaidÄ«Å”ana, Lieldienas, Darba svētki (1. maijs) un Ziemassvētki, kā arÄ« Uzvaras diena (23. jÅ«nijā par godu izŔķiroÅ”ajai BrÄ«vÄ«bas cīņu kaujai 1919. gadā pie CēsÄ«m; VƵidupĆ¼ha)[14] un Svētā Jāņa diena (24. jÅ«nijs, JaanipƤev). 24. februārÄ« ir Igaunijas neatkarÄ«bas diena, atzÄ«mējot Igaunijas neatkarÄ«bas iegÅ«Å”anu no Padomju SavienÄ«bas, bet 20. augustā ir Igaunijas neatkarÄ«bas atjaunoÅ”anas diena, atzÄ«mējot neatkarÄ«bas atgÅ«Å”anu 1991. gadā. Citas valsts svētku dienas ir 2. februāris, atzÄ«mējot 1920. gadā parakstÄ«to Tartu miera lÄ«gumu starp Igauniju un Krieviju, un 14. jÅ«nijs, pieminot aptuveni 10 tÅ«kstoÅ”us igauņu, kurus 1941. gadā padomju vara deportēja no valsts.

KopÅ” 19. gadsimta nemitÄ«gi palielinās igauņu literatÅ«ras apjoms un nozÄ«me. 20. gadsimta nozÄ«mÄ«gākie igauņu rakstnieki ir Antons Hansens Tammsāre, Jāns Kross un Tenu Ennepalu. Å o rakstnieku darbi tulkoti arÄ« citu valstu valodās. Slaveni ir arÄ« tautas eposa "Kalevipoegs" autors FrÄ«drihs Reinholds Kreicvalds un rakstnieks, kinorežisors, bijuÅ”ais valsts prezidents Lennarts Meri.

Profesionālā teātra sākums tiek saistÄ«ts ar Vanemuines teātra izveidi 1870. gadā Tērbatā (mÅ«sdienās Tartu). MÅ«sdienās vairāki teātri atrodas Tallinā, tajā skaitā, operteātris, jaunieÅ”u teātris, leļļu teātris. KopÅ” 1990. gada Pērnavā un Rakverē notiek alternatÄ«vā un avangarda teātra festivāls Baltoscandal. Rakvere iespējams ir mazākā pilsēta Eiropā, kurā ir profesionālais teātris.[15]

Igauņu dziesmu svētki 2014. gadā

ArÄ« tēlotāja mākslas uzplaukums igauņu kultÅ«rā bija 19. gadsimtā, kad Johans Kēlers kļuva par vadoÅ”o portretu mākslinieku. ViņŔ tiek uzskatÄ«ts par igauņu profesionālās glezniecÄ«bas pamatlicēju. 1920. gados un 1930. gados Eduarda VÄ«ralta radÄ«tā grafika simbolizē bohēmiskās mākslas aizsākumus valstÄ«. Starptautisku slavu ir guvuÅ”i tēlnieks Juri Ojavers, keramiÄ·i Leo Rohlins un Kaido Kasks, digitālās mākslas māksliniece Mare Tralla un grafiÄ·is Urmo Rauss.

Viena no igauņu kultÅ«ras izpausmēm 19. gadsimtā radās dziesmu svētki, kas joprojām ir ļoti populāri. Pirmie igauņu dziesmu svētki 1869. gadā notika Tērbatā (mÅ«sdienās Tartu). KopÅ” 1934. gada notiek arÄ« deju svētki. Abi pasākumi ir kļuvuÅ”i par vienu no nacionālās identitātes simboliem. Ievērojamākie igauņu komponisti un diriÄ£enti ir RÅ«dolfs Tobiass, Arvo Perts un Nēme Jervi.

Vēsturiskās arhitektÅ«ras dēļ Tallinas vecpilsēta 1997. gadā tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Bez Tallinas vecpilsētas UNESCO mantojumā ir vēl StrÅ«ves Ä£eodēziskais loks (Igaunijas teritorijā atrodas trÄ«s punkti no Ŕī loka). Igaunijas ArhitektÅ«ras muzejs apmeklētājus iepazÄ«stina ne tikai ar Igaunijas arhitektÅ«ru agrāk, bet arÄ« ar tās attÄ«stÄ«bu mÅ«sdienās.

1909. gadā kā visaptveroÅ”s igauņu kultÅ«ras mantojums Tartu pilsētā dibināts Igaunijas Nacionālais muzejs. Tartu atrodas arÄ« Igaunijas LiteratÅ«ras muzejs, kurā ir apkopota igauņu folklora un literatÅ«ra. Starp citiem nozÄ«mÄ«giem muzejiem un galerijām minami LaikmetÄ«gās mākslas centrs Tallinā, Jaunās mākslas muzejs Pērnavā un Igaunijas BrÄ«vdabas muzejs Tallinā.

Sports

[labot | labot pirmkodu]
Olimpiskais čempions distanču slēpoÅ”anā Andruss Vērpalu

Daudzus gadus igauņu sportisti olimpiskajās spēlēs ir startējuÅ”i zem citu valstu karogiem. No 1900. lÄ«dz 1912. gadam igauņi startēja zem Krievijas Impērijas karoga, bet no 1948. lÄ«dz 1988. gadam zem Padomju SavienÄ«bas karoga. Visvairāk olimpisko medaļu ir ieguvuÅ”i distanču slēpotāji Andruss Vērpalu un Kristina Å miguna-Vehi (katrs pa trim medaļām). LÄ«dz 2019. gadam Igaunijas sportisti olimpiskajās spēlēs bija ieguvuÅ”i 13 zelta, 11 sudraba un 17 bronzas medaļas, no tām visvairāk iegÅ«tas cīņas sportā (11 medaļas, no kurām 10 medaļas ir iegÅ«tas pirms 1940. gada). Pēc neatkarÄ«bas atgÅ«Å”anas 1991. gadā visvairāk medaļu iegÅ«tas distanču slēpoÅ”anā (7 medaļas).

Igaunijā populāra ir arÄ« riteņbraukÅ”ana, kur Jāns KirsipÅ« ir uzvarējis vairākos Tour de France posmos. Slaveni ir arÄ« autosportisti Marko Asmers, kurÅ” ir pirmais igaunis, kas kļuvis par Formula 1 testpilotu, un karjeru beiguÅ”ais autorallija braucējs Marko Mertins.

Igaunijas futbola izlase nekad nav spēlējusi FIFA Pasaules kausā vai Eiropas čempionātā, toties piedalījās 1924. gada olimpiskajās spēlēs. 2004. gadā par Igaunijas pēdējo 50 gadu labāko futbolistu atzīts vārtsargs Marts Poms.

Igaunijas basketbola izlase piedalÄ«jās 1936. gada vasaras olimpiskajās spēlēs, vairākas reizes piedalÄ«jusies Eiropas čempionātos, kur augstākais sasniegums ir 5. vieta. KopÅ” 2018. gada Igaunijas basketbola čempionāts ir apvienojies ar Latvijas basketbola čempionāta, izveidojot Latvijas un Igaunijas Basketbola lÄ«gu.

Skatīt arī

[labot | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. 1 2 Ā«There were again fewer births than deaths, with population figure boosted by immigrationĀ» (angļu). Statistics Estonia. 12.05.2021. SkatÄ«ts: 12.05.2021.
  2. 1 2 3 Igaunijas teritorija samazinājusies par četriem kvadrātkilometriem LETA, 22.02.2024
  3. ā†‘ Ā«Estonia as a Nordic CountryĀ». Estonian Ministry of Foreign Affairs. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2011-05-11. SkatÄ«ts: 2009-12-22. Arhivēts 2011-05-11 Wayback Machine vietnē.
  4. 1 2 3 4 5 Ā«IgaunijaĀ». Ceļojumubode.lv. SkatÄ«ts: 2009-12-27.
  5. ā†‘ Mittnik, A., Wang, CC., Pfrengle, S. et al. The genetic prehistory of the Baltic Sea region. Nat Commun 9, 442 (2018).
  6. ā†‘ Erik Christiansen. The Northern Crusades. LondonĀ : Penguin Books, 1997. 287.Ā lpp. ISBNĀ 0-14-026653-4.
  7. ā†‘ Ā«Much ado about Estonia or who prevailed on St. George's night?Ā». Estonica. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2008-04-13. SkatÄ«ts: 2009-12-26. Arhivēts 2008-04-13 Wayback Machine vietnē.
  8. ā†‘ Ā«History of SwedenĀ». History World. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2011-06-06. SkatÄ«ts: 2009-12-27.
  9. ā†‘ Ā«University of TartuĀ». University of Tartu. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2012-02-20. SkatÄ«ts: 2009-12-27.
  10. 1 2 3 Ā«Nature: The hydrographic networkĀ». Estonica. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2008-04-20. SkatÄ«ts: 2009-12-28.
  11. ā†‘ Ā«EstoniaĀ». Encyclopedia Britannica. SkatÄ«ts: 2018. gada 25. oktobrÄ«.
  12. 1 2 3 4 Ā«IgaunijaĀ». Eiropas SavieÄ«bas portāls. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2009-12-21. SkatÄ«ts: 2009-12-27.
  13. ā†‘ Ā«Estonica.org - Barn-dwellingĀ» (angļu). Estonica.org. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2015.Ā gada 20.Ā septembrÄ«. SkatÄ«ts: 2018. gada 27. oktobrÄ«.
  14. ā†‘ Ā«Igaunijā atzÄ«mē Uzvaras dienuĀ» (latvieÅ”u). NeatkarÄ«ga RÄ«ta AvÄ«ze. 2012. gada 23. jÅ«nijs. SkatÄ«ts: 2018. gada 28. oktobrÄ«.
  15. ā†‘ Taul, Gregor. Ā«Turism ja linnamaastikud Pihkvas"Ā» (igauņu). Sirp, 2011. gada 22. decembrÄ«. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2012. gada 13. Septembris. SkatÄ«ts: 2018. gada 28. oktobrÄ«.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Igaunija&oldid=4535037"