Pāriet uz saturu

Milzu alks

Vikipēdijas lapa
Milzu alks
ā€ Pinguinus impennis (Linnaeus, 1758)
Milzu alks
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaTārtiņveidīgie (Charadriiformes)
ApakŔkārtaKaijveidīgie (Lari)
DzimtaAlku dzimta (Alcidae)
ApakŔdzimtaAlku apakŔdzimta (Alcinae)
Ä¢intsMilzu alki (Pinguinus)
SugaMilzu alks (Pinguinus impennis)
Sinonīmi
  • Alca borealis
  • Alca impennis
  • Alca major
  • Chenalopex impennis
  • Mataeoptera impennis
  • Pingouin impennis
  • Plautus impennis
Izplatība
Milzu alks Vikikrātuvē

Milzu alks[1] jeb dižais alks,[2] arÄ« bezspārnu gārgale[3] (Pinguinus impennis) ir izmirusi alku dzimtas (Alcidae) nelidojoÅ”a jÅ«ras putnu suga, kas bija vienÄ«gā suga milzu alku Ä£intÄ« (Pinguinus). LÄ«dz 19. gadsimta vidum tas mājoja Atlantijas okeāna ziemeļu daļā, lielāko daļu sava mūža pavadot okeānā un krastā iznākot tikai, lai ligzdotu izolētās, akmeņainās salās.

Lai arÄ« milzu alks nav radniecÄ«gs pingvÄ«niem, Ŕī bija pirmā putnu suga, kura, pieŔķirot tai zinātnisko vārdu, tika nosaukta par pingvÄ«nu. Vēlākos gados, kad Dienvidu puslodē tika atklāti pingvÄ«ni, kuri tik ļoti atgādināja milzu alku, tos sāka saukt par pingvÄ«niem par godu milzu alkam.[4] Saskaņā ar DNS datiem milzu alka tuvākais radinieks ir lielais alks.[5] Abas sugas arÄ« ārēji ir ļoti lÄ«dzÄ«gas, tikai lielais alks ir krietni mazāks un spēj lidot. Pagātnē Ŕīs lÄ«dzÄ«bas dēļ abas sugas tika klasificētas vienā alku Ä£intÄ« (Alca).

Izplatība

[labot | labot pirmkodu]
Milzu alki ligzdoja izolētās, akmeņainās salās
Sentkilda salas, viena no milzu alku ligzdoŔanas vietām
Eldejas sala kļuva par pēdējo zināmo milzu alku ligzdoÅ”anas vietu
Milzu alka izbāzenis Briseles muzejā. Iespējams, tas ir viens no pēdējiem diviem Eldejas salas milzu alkiem

Milzu alks mājoja Atlantijas okeānā, ligzdojot izolētās, akmeņainās Ziemeļatlantijas salās, no kurām bija viegli sasniedzams okeāns, lai dotos baroties. Šādu salu okeānā nav daudz, tādējādi milzu alkam bija ļoti ierobežots skaits ligzdoÅ”anai piemēroto vietu. Ārpus ligzdoÅ”anas sezonas putns uzturējās okeāna ziemeļu daļā, lÄ«dz dienvidiem Eiropas krastos sasniedzot Spāniju, bet Ziemeļamerikā bija novērojams Kanādas piekrastēs. Milzu alks bija novērojams arÄ« Grenlandes, Islandes, Fēru salu, Norvēģijas, ÄŖrijas un Britu salu piekrastēs.[6]

IzmirŔana

[labot | labot pirmkodu]

Milzu alkam bija liela nozÄ«me daudzu vietējo iedzÄ«votāju kultÅ«rā un ikdienā, gan kā kultÅ«ras simbolam, gan kā pārtikas resursam. To medÄ«ja, lai iegÅ«tu gaļu, dÅ«nas un ādas kolekcionāru vajadzÄ«bām, lai varētu pagatavot izbāzeņus. Daudzām tautām pastāvēja tradÄ«cija miruÅ”os apglabāt kopā ar milzu alka kauliem. ArÄ« pirmie eiropieÅ”i, kas sasniedza Ziemeļameriku, milzu alkus izmantoja kā pārtiku.

Tomēr galvenie iemesli, kādēļ milzu alki izmira, bija vairāku faktoru kopums. Pirmkārt, putnu populācijas strauji samazinājās Mazā ledus laikmeta periodā, kad ligzdoÅ”anas salas kļuva viegli pieejamas polārlāčiem.[7] Otrais nozÄ«mÄ«gais izmirÅ”anas iemesls bija milzÄ«gais putna dÅ«nu pieprasÄ«jums Eiropas tirgÅ«. Tādējādi, lai ražotu tik pieprasÄ«tos alku dÅ«nu spilvenus, Eiropas piekrastes populācijas 16. gadsimta vidÅ« dramatiski samazinājās. Å ajā laikā gandrÄ«z visas ligzdoÅ”anas kolonijas Eiropas pusē bija iznÄ«cinātas.[4]

Samērā drÄ«z zinātnieki aptvēra, ka milzu alks sāk izzust. Lai aizsargātu sugu, tika ieviesti dažādi pasākumi un likumi. 1553. gadā tika izdots pirmais likums, kas aizsargāja milzu alkus. 1775. gadā Sentdžonsā (Kanāda) tika izdots likums, kas aizliedza milzu alku medÄ«bas, lai iegÅ«tu dÅ«nas, kā arÄ« tika aizliegta olu ieguve.[7] 1794. gadā Lielbritānija izdeva likumu, kas aizliedza milzu alku dÅ«nas izmantot spilvenu ražoÅ”anā.[8]

Tomēr veiktie pasākumi bija pārāk novēloti vai nebija pietiekami efektÄ«vi uzraudzÄ«ti, lai izglābtu sugu no izmirÅ”anas. Tā kā putns lēnām izmira, Eiropas muzeji, kolekcionāri un bagāti cilvēki, lai arÄ« tas bija aizliegts, steidza savā Ä«paÅ”umā iegÅ«t putnu ādas un olas, tādējādi tikai pasliktinot jau esoÅ”o situāciju.[4] Pēdējais milzu alks Sentkilda salās tika nogalināts 1844. gada jÅ«lijā.[9] LeÄ£enda vēsta, ka trÄ«s zvejnieki noķēruÅ”i vientuļu lielu putnu ar baltiem laukumiem virs acÄ«m. Tas ticis ieslodzÄ«ts ar sasietām kājām ŔķūnÄ«tÄ«. Pēc trÄ«s dienām iesākusies milzÄ«ga vētra, un zvejnieki, domājot, ka putns ir ragana, kas izsaucis vētru, to nogalinājuÅ”i.[10]

Pēdējā ligzdojoŔā kolonija bija paglābusies pie Islandes krastiem nelielajā Geirfuglaskera salā (Milzu alku klints). Å Ä« sala bija vulkāniskas izcelsmes klints, ko ieskāva vēl citas klintis, tādējādi padarot to cilvēkam nepieejamu. Pēc 1830. gada vulkāna izvirduma sala nogrima, tādēļ milzu alki pārcēlās uz tuvējo Eldejas salu, kurai no viena krasta bija pieeja arÄ« cilvēkiem. Kad koloniju 1835. gadā atklāja, tajā ligzdoja apmēram 50 pāru. Nekavējoties sarosÄ«jās muzeji un kolekcionāri, un, apmierinot tirgus pieprasÄ«jumu, drÄ«z vien visi putni tika izÄ·erti, lai iegÅ«tu to ādas un olas.[4] Pēdējais ligzdojoÅ”ais pāris tika nogalināts 1844. gada 3. jÅ«lijā, bet ola tika sabradāta ar zābakiem.[11]

Ziemeļamerikā pēdējie milzu alki tika novēroti 1852. gadā Grandbankā Ņūfaundlendas piekrastē.[6]

Izskats

[labot | labot pirmkodu]
Pa kreisi milzu alks vasaras apspalvojumā, pa labi ziemas
Milzu alks galvenokārt barojās ar zivīm

Milzu alks bija ne tikai lielākais visā alku dzimtā, bet tas bija otrs lielākais putns tārtiņveidÄ«go kārtā. Par milzu alku lielāks ir bijis tikai aizvēsturiskais alks Miomancalla howardi. Milzu alka Ä·ermeņa garums bija 75ā€”85 cm, svars apmēram 5 kg.[12] Ziemeļu populāciju milzu alki bija lielāki nekā izplatÄ«bas areāla dienvidu populācijās dzÄ«vojoÅ”ie.[7] Abi dzimumi kopumā izskatÄ«jās vienādi.

Milzu alkam bija melna mugura, galva un spārni, bet vēders balts. Melnais, liektais knābis bija liels un masÄ«vs, ar izteiksmÄ«gām Ŕķērsvirziena rievām. Tā garums sasniedza 11 cm. LigzdoÅ”anas sezonā virs katrs acs bija balts laukums, zods un pakakle bija melni, mutes iekÅ”puse dzeltena.[7] Ziemas sezonā baltie acu laukumi izzuda, pakakle un vaigi kļuva balti, kā arÄ« izveidojās Å”aura, balta josla aiz acs, kas stiepās lÄ«dz ausij.[4] Ziemas periodā samazinājās arÄ« knābja rievu skaits. Vasarā uz augŔējās knābja daļas bija apmēram 7 rievas, uz apakŔējās 12 rievas.[4][7] Spārni, kā jau nelidojoÅ”am putnam, bija ļoti Ä«si, apmēram 15 cm. ArÄ« melnās kājas bija Ä«sas.[4] Tā kā tās anatomiski atradās Ä·ermeņa paŔā galā, putns uz sauszemes stāvēja vertikāli, kustÄ«bās bija ļoti neveikls, toties Å«denÄ« tas bija izcils peldētājs un nirējs.

Jaunie putni bija lÄ«dzÄ«gi pieauguÅ”ajiem, tomēr uz to knābjiem rievas bija mazāk izteiksmÄ«gas, to kakli bija melnbalti raibumoti, kā arÄ« virs acÄ«m iztrÅ«ka balto laukumu.[13]

Uzvedība

[labot | labot pirmkodu]

Dabas pētnieki milzu alku nekad nav novērojuÅ”i un aprakstÄ«juÅ”i. Par Å”o putnu ir zināms tikai tas, ko ir stāstÄ«juÅ”i vietējie zvejnieki. Iespējams, kādi no novērojumiem attiecas nevis uz milzu alku, bet uz ļoti lÄ«dzÄ«go lielo alku.[14]

Uz sauszemes milzu alks bija neveikls, soļoja lēnām, ar spārniem piepalÄ«dzot noturēt lÄ«dzsvaru.[13] Ja lielais putns bija spiests skriet, soļi bija Ä«si un gāzelÄ«gi. Milzu alkam, neskaitot cilvēku, bija daži dabÄ«gie ienaidnieki ā€” galvenokārt lielie jÅ«ras plēsēji, piemēram, zobenvalis. To apdraudēja arÄ« lielie plēsÄ«gie putni, piemēram, jÅ«ras ērglis.[7] LigzdoÅ”anas kolonijas apdraudēja polārlācis. Milzu alkam nebija bailes no cilvēka, turklāt uz sauszemes lēnais putns nespēja aizbēgt no cilvēka. Alks reaģēja uz trokŔņiem, bet maz satraucās, ja kaut ko redzēja.[8] Briesmu gadÄ«jumā putns sevi aizstāvēja ar masÄ«vo knābi.[7] Valda uzskats, ka milzu alka mūžs varēja sasniegt 20ā€”25 gadus.[8]

Pēc ligzdoÅ”anas sezonas milzu alki ziemot devās dienvidu virzienā, ceļojot pa pāriem vai nelielās grupās. Tie nekad nav veidojuÅ”i lielus barus jÅ«rā.[4] Kā visi alki, arÄ« milzu alks zem Å«dens peldēja, airējot ar spārniem, it kā lidotu. Nirstot tas bija ļoti veikls un manevrēt spējÄ«gs. Ierastais ienirÅ”anas dziļums bija apmēram 76 m, bet valdÄ«ja uzskats, ka putns spēj ienirt lÄ«dz 1 km.[8] Tas spēja uzturēties zem Å«dens lÄ«dz 15 minÅ«tēm, ilgāk kā ronis.[4] Putna spēja ienirt tik lielā dziļumā samazināja konkurenci par barÄ«bu ar pārējām alkiem. Pēc nirÅ”anas milzu alks spēja kā korÄ·is izÅ”auties no Å«dens, uzlecot augstu virs Å«dens virsmas, sasniedzot stāvo klinÅ”u radzes un dzegas.[4] Peldot uz Å«dens virsmas, putns kaklu turēja ievilktu, lÄ«dzÄ«gi kā pÄ«le.[7]

Barība

[labot | labot pirmkodu]

LigzdoÅ”anas sezonas laikā milzu alki barojās kolonijas tuvumā seklos Å«deņos, pēc ligzdoÅ”anas sezonas putni devās atklātā jÅ«rā, lÄ«dz pat 500 km prom no krasta.[7] Milzu alks galvenokārt barojās ar zivÄ«m, kas parasti bija 12ā€”20 cm lielas, sverot 40ā€”50 g. Retos gadÄ«jumos tika noÄ·ertas lielas zivis, kas sasniedza pusi no putna Ä·ermeņa garuma. Spriežot pēc putnu atliekām, kas atrastas ligzdoÅ”anas kolonijās, iecienÄ«tākās zivis bijuÅ”as Atlantijas brevortijas (Brevoortia tyrannus) un moivas.[15] Milzu alks barojās arÄ« ar zaÄ·zivÄ«m, ziemeļu buļļzivÄ«m, mencām, tÅ«bÄ«tēm un vēžveidÄ«gajiem. Jaunie putni barojās arÄ« ar zooplanktonu un, iespējams, ķēra vēžveidÄ«gos biežāk nekā pieauguÅ”ie.[7][8]

LigzdoŔana

[labot | labot pirmkodu]
LigzdoŔanas kolonija
Milzu alka ola

Kopumā nostāsti par milzu alku ligzdoÅ”ans ieradumiem nav pārāk uzticami, tomēr dažus faktus no tiem var iegÅ«t.[16] Milzu alki veidoja monogāmus pārus uz mūžu. Tie ligzdojā lielās, blÄ«vās kolonijās klinÅ”aino salu pakājē.[4][7]

Putni savstarpēji bija draudzÄ«gi, un katram pārim bijam apmēram 1 mĀ² vietas perÄ“Å”anai. Reizēm kolonijās ligzdoja arÄ« citu sugu putni, bet milzu alki, pateicoties to lielajam augumam, dominēja.[7] LigzdoÅ”anas vieta tika piemeklēta apmēram 100 metrus no krasta, ligzda netika bÅ«vēta un ola tika izdēta uz klints virsmas.

Dējumā bija viena bālgani dzeltena vai gaiÅ”i brÅ«na ola ar tumŔāk brÅ«niem raibumiem vai marmorveida lÄ«nijām, apmēram 12,4 cm gara, 7,6 cm plata resnākajā galā. Ja ola tik pazaudēta sezonas sāumā, dējums tika atkārtots.[4][7] Gados, kad trÅ«ka barÄ«bas, milzu alks neligzdoja.[7]

Perēja un par mazuli rÅ«pējās abi vecāki. Inkubācijas periods ilga apmēram 39ā€”44 dienas, un mazuļu ŔķilÅ”anās parasti notika jÅ«nijā, lai gan reizēm olas kolonijā bija novērojamas pat augustā.[4] PerÄ“Å”anas poza bija vertikāla. IzŔķiļoties putnēnu sedza pelēkas dÅ«nas, tomēr precÄ«zs to izskats nav zināms, tā kā nav saglabājusies neviena putnēna āda.[7] Sasniedzot 2ā€”3 nedēļu vecumu, mazulis atstāja ligzdas vietu un devās uz jÅ«ru, vecākiem joprojām turpinot par to rÅ«pēties, lÄ«dz mazulis pilnÄ«bā apspalvojās.[4][7] JÅ«rā bieži varēja novērot milzu alkus, vizinot mazuli uz muguras.[7] Dzimumbriedumu milzu alki sasniedza 4ā€”7 gadu vecumā.[7]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ā†‘ Ā«Putni dabā: Milzu alksĀ». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2017.Ā gada 29.Ā maijā. SkatÄ«ts: 2016.Ā gada 12.Ā martā.
  2. ā†‘ Dabasdati: Novēroti lielie alki pie Daugaavas ietekas jÅ«rā
  3. ā†‘ Latvijas Sarkanā Grāmata Un Vides AizsardzÄ«ba
  4. 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 Crofford, Emily (1989). Gone Forever: The Great Auk. New York: Crestwood House. ISBN 0-89686-459-6.
  5. ā†‘ Mitochondrial DNA Sequence Evolution and Phylogeny of the Atlantic Alcidae, Including the Extinct Great Auk (Pinguinus impennis)
  6. 1 2 IUCN: Pinguinus impennis
  7. 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 18 Montevecchi, William A.; David A. Kirk (1996). "Systematics-Great Auk (Pinguinus impennis)". The Birds of North America Online. Cornell Lab of Ornithology. Retrieved 29 April 2010.
  8. 1 2 3 4 5 Cokinos, Christopher (2000). Hope is the Thing with Feathers: A Personal Chronicle of Vanished Birds. New York: Warner Books. ISBN 0-446-67749-3.
  9. ā†‘ Rackwitz, Martin (2007). Travels to Terra Incognita: The Scottish Highlands and Hebrides in Early Modern Travellers' Accounts C. 1600 to 1800. Waxmann Verlag. p. 347. ISBN 978-3-8309-1699-4.
  10. ā†‘ Gaskell, Jeremy (2000). Who Killed the Great Auk?. Oxford UP. p. 142. ISBN 978-0-19-856478-2.
  11. ā†‘ Ellis, Richard (2004). No Turning Back: The Life and Death of Animal Species. New York: Harper Perennial. p. 160. ISBN 0-06-055804-0.
  12. ā†‘ Morphometrics of flightlessness in the Alcidae
  13. 1 2 Morris, Reverend Francis O. (1864). A History of British Birds 6. Groombridge and Sons, Paternoster Way, London. pp. 56ā€“58.
  14. ā†‘ Fuller, Errol (2003). The Great Auk: The Extinction of the Original Penguin. Bunker Hill Publishing. p. 34. ISBN 978-1-59373-003-1.
  15. ā†‘ Olson, Storrs L; Swift, Camm C.; Mokhiber, Carmine (1979). "An attempt to determine the prey of the Great Auk (Pinguinus impennis)". The Auk 96 (4): 790ā€“792. JSTOR 4085666
  16. ā†‘ Gaskell, J. (2003). "Remarks on the terminology used to describe developmental behaviour among the auks (Alcidae), with particular reference to that of the Great Auk Pinguinus impennis". Ibis 146 (2): 231. doi:10.1111/j.1474-919x.2003.00227.x

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Milzu_alks&oldid=4473218"