Pāriet uz saturu

Piejūras novads

Vikipēdijas lapa
Piejūras novads
Приморский край
—  apgabals  —
Gamova pussalas piekraste pie Japāņu jūras
Gamova pussalas piekraste pie Japāņu jūras
Gamova pussalas piekraste pie Japāņu jūras
Flag of Piejūras novads
Karogs
Coat of arms of Piejūras novads
Ģerbonis
Novietojums KrievijāNovietojums Krievijā
Oficiālā valoda krievu valoda
Valsts Karogs: Krievija Krievija
Federālais apgabals Tālie Austrumi
Centrs Vladivostoka
Administratīvais iedalījums
Platība 
 - Kopā 164 673 km²
Iedzīvotāji (2024)
 - Kopā 1 806 393
 - Blīvums 11/km²
 - Etniskais sastāvs krievi (85,66 %)
ukraiņi (2,6 %)
ISO 3166 kods RU-PRI
Mājaslapa: www.primorsky.ru
Piejūras novads Vikikrātuvē

Piejūras novads (krievu: Приморский край) ir viens no Krievijas Federācijas novadiem Tālo Austrumu federālajā apgabalā. Tas robežojas ar Klusā okeāna Japāņu jūru austrumos, Habarovskas novadu ziemeļos, Ķīnu rietumos un dienvidrietumos, Ziemeļkoreju dienvidos.

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]

Mūsdienu Piejūras novada teritorija ir bijusi apdzīvota kopš aizvēsturiskiem laikiem. Viduslaikos tā ietilpa vairāku Austrumāzijas valstu sastāvā. 7.—10. gadsimtā liela daļa reģiona atradās Bohai valsts ietekmē, bet vēlāk to pārvaldīja Liao un Dzjiņu dinastija, kuru izveidoja džurčeni. 13. gadsimta sākumā reģionu iekaroja Mongoļu impērija, un pēc džurčenu valstu sabrukuma daļa teritorijas kļuva ievērojami retāk apdzīvota.[1]

17. gadsimtā reģions nonāca Cjinu dinastijas ietekmē. Krievijas ekspansija Tālo Austrumu virzienā izraisīja pirmos regulāros kontaktus un konfliktus ar Cjinu impēriju. 1689. gada Nerčinskas līgums noteica Krievijas un Ķīnas attiecību pamatus reģionā, tomēr mūsdienu Piejūras novada dienvidu teritorijas vēl vairāk nekā pusotru gadsimtu palika Cjinu kontrolē.

19. gadsimta vidū Krievijas Impērija pastiprināja ekspansiju Amūras un Klusā okeāna piekrastes virzienā. 1856. gadā tika izveidots Piejūras apgabals, kura administratīvais centrs sākotnēji atradās Nikolajevskā pie Amūras. Saskaņā ar 1858. gada Aigunas līgumu Krievija ieguva teritorijas uz ziemeļiem no Amūras, savukārt zemju starp Usūrijas upi un Japāņu jūru statuss vēl nebija galīgi noteikts.[2]

1860. gada Pekinas konvencija galīgi noteica Krievijas un Cjinu impērijas robežu un nodeva Krievijai plašas teritorijas uz austrumiem no Usuri upes līdz Japāņu jūrai. Tajā pašā gadā tika izveidots militārais postenis Vladivostoka, kas vēlāk kļuva par galveno reģiona ostu un administratīvo centru. 19. gadsimta otrajā pusē sākās intensīvāka krievu zemnieku, kazaku un citu iedzīvotāju pārcelšanās uz Piejūru.[3]

19. gadsimta beigās reģiona attīstību ievērojami veicināja Transsibīrijas dzelzceļa izbūve un Vladivostokas kā Klusā okeāna ostas izaugsme. Piejūras teritorija kļuva par nozīmīgu Krievijas militāro, saimniecisko un tirdzniecības centru Austrumāzijā. Vienlaikus reģionā dzīvoja arī ievērojamas ķīniešu un korejiešu kopienas.

Pēc 1917. gada revolūcijas Piejūra kļuva par vienu no galvenajiem Krievijas pilsoņu kara reģioniem Tālajos Austrumos. 1918. gadā Vladivostokā un citās teritorijās izsēdās ārvalstu intervences spēki, tostarp Japānas, ASV un citu valstu karaspēks. 1920. gadā tika izveidota Tālo Austrumu Republika, kuras sastāvā formāli nonāca arī daļa Piejūras teritorijas.[4]

1921. gadā Vladivostokā pie varas nāca pretboļševistiski spēki, kas izveidoja Piejūras Zemstes apgabala valdību. 1922. gada oktobrī Sarkanā armija ieņēma Vladivostoku, un drīz pēc tam Tālo Austrumu Republika tika iekļauta Krievijas PFSR. 1926. gadā reģions kļuva par daļu no jaunizveidotā Tālo Austrumu novada.[5]

1938. gada 20. oktobrī Tālo Austrumu novads tika sadalīts, izveidojot Habarovskas novadu un Piejūras novadu. Vladivostoka kļuva par Piejūras novada administratīvo centru. 1948. gadā Sovetskaja Gavaņas pilsēta un tās apkārtne tika nodota Habarovskas novadam.[6]

Padomju periodā Piejūras novads kļuva par vienu no galvenajiem PSRS militārajiem un rūpnieciskajiem reģioniem pie Klusā okeāna. Vladivostokā atradās Klusā okeāna flotes galvenā bāze, tāpēc pilsēta no 1958. līdz 1992. gadam bija slēgta ārvalstniekiem. Reģionā attīstījās kuģubūve, zvejniecība, militārā rūpniecība un ostu infrastruktūra.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā Piejūras novads kļuva par Krievijas Federācijas subjektu. 1990. gados reģiona ekonomika piedzīvoja būtiskas pārmaiņas, savukārt Vladivostokas atvēršana ārvalstu apmeklētājiem veicināja ekonomisko un politisko sakaru attīstību ar Ķīnu, Japānu, Dienvidkoreju un citām Āzijas un Klusā okeāna reģiona valstīm.

Pilsētas

[labot | labot pirmkodu]

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ «Приморский край: страницы истории» (krievu). Президентская библиотека имени Б. Н. Ельцина. Skatīts: 2026. gada 5. septembrī.
  2. ↑ «Приморский край: страницы истории» (krievu). Президентская библиотека имени Б. Н. Ельцина. Skatīts: 2026. gada 5. septembrī.
  3. ↑ «Приморская область. 1856–1898 гг.» (krievu). PrimKrai.Ru. Skatīts: 2026. gada 5. septembrī.
  4. ↑ «Приморский край: страницы истории» (krievu). Президентская библиотека имени Б. Н. Ельцина. Skatīts: 2026. gada 5. septembrī.
  5. ↑ «Приморский край: страницы истории» (krievu). Президентская библиотека имени Б. Н. Ельцина. Skatīts: 2026. gada 5. septembrī.
  6. ↑ «Приморский край: страницы истории» (krievu). Президентская библиотека имени Б. Н. Ельцина. Skatīts: 2026. gada 5. septembrī.