Pāriet uz saturu

Čehu valoda

Vikipēdijas lapa
Čehu valoda
čeÅ”tina, český jazykĀ 
Izruna: IPA: [ĖˆŹ§É›ŹƒcÉŖna]
ValoduĀ lieto: Čehija, čehu diaspora ASV, Kanādā, Austrijā, Vācijā un Slovākijā 
Reģions: Centrāleiropa
Pratēju skaits: 11,5 miljoni[1]
Valodu saime: IndoeiropieŔu
 Baltu-slāvu
  Slāvu
   Rietumslāvu
    Čehu-slovāku
     Čehu valoda 
RakstÄ«ba: Latīņu raksts (čehu ortogrāfija)Ā 
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda: Karogs: Čehija Čehija
Karogs: Eiropas Savienība Eiropas Savienība
Regulators: Čehu valodas institūts
Valodas kodi
ISO 639-1: cs
ISO 639-2: czeĀ (B)Ā  cesĀ (T)
ISO 639-3: ces

Čehu valoda (čeÅ”tina; IPA: [ĖˆŹ§É›ŹƒcÉŖna]) ir viena no rietumslāvu valodām, kurā runā vairāk nekā 11,5 miljoni cilvēku,[1] galvenokārt Čehijā, kā arÄ« pierobežas teritorijās Slovākijā un čehu diasporā citur pasaulē. Tuva un savstarpēji saprotama ar slovāku valodu, kā arÄ« radniecÄ«ga poļu valodai. Tā ir ne tikai Čehijas oficiālā valoda, bet kopÅ” 2004. gada maija arÄ« viena no Eiropas SavienÄ«bas oficiālajām valodām.

Čehu valodā visbiežāk izŔķir četrus dialektus.[2] VisizplatÄ«tākais dialekts ir Bohēmijas dialekts.[2] Otrs izplatÄ«tākais dialekts ir Morāvijas dialekts, bet treÅ”ais — Silēzijas dialekts, kuram raksturÄ«ga spēcÄ«ga vācu valodas ietekme.[2] ÄŖpaÅ”s gadÄ«jums ir CeÅ”inas Silēzijas dialekts, kurā Polijas dienvidos runā galvenokārt poļi. Å is dialekts nereti tiek uzskatÄ«ts arÄ« par poļu valodas dialektu, kuram ir spēcÄ«ga čehu valodas ietekme.[2]

Čehu valodas attÄ«stÄ«ba sākas neilgi pēc pirmās Bohēmijas valsts izveides 9. gadsimtā.[2] LiecÄ«bas par vecāko čehu valodas attÄ«stÄ«bas posms, kas tiek saukts par čehu pirmvalodu, ir fiksētas ar 10. gadsimtu, lai gan nav atrasti Å”ajā valodā rakstÄ«ti teksi.[2]

Čehu valodas un slovāku valodas pratēji parasti saprot viens otru bez Ä«paŔām grÅ«tÄ«bām. Kaut arÄ« jaunākās paaudzes čehiem var rasties grÅ«tÄ«bas ar dažiem slovāku vārdiem vai izteicieniem, tas neietekmē kopējo saziņu.

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]

Čehu valoda izveidojās no slāvu pirmalodas rietumu dialektu grupas, no kuras vēlāk attÄ«stÄ«jās arÄ« poļu, slovāku un citas rietumslāvu valodas. Par patstāvÄ«gas čehu valodas veidoÅ”anās sākumu parasti uzskata laikposmu no 10. lÄ«dz 12. gadsimtam, kad Bohēmijas un Morāvijas teritorijā pakāpeniski izveidojās vairākas fonētiskas un gramatiskas Ä«patnÄ«bas, kas čehu valodu atŔķīra no citām rietumslāvu valodām.

Senčehu valoda

[labot | labot pirmkodu]

Senākās čehu valodas liecÄ«bas saglabājuŔās galvenokārt latīņu tekstos kā personvārdi, vietvārdi un atseviŔķi čehu vārdi. No 12. un 13. gadsimta saglabājuÅ”ies jau plaŔāki teksti čehu valodā. Viduslaikos rakstu valodā dominēja latīņu valoda, tomēr, pieaugot Bohēmijas politiskajai un kultÅ«ras nozÄ«mei, čehu valoda arvien vairāk tika izmantota reliÄ£iskajā literatÅ«rā, hronikās, juridiskajos dokumentos un daiļliteratÅ«rā.

ÄŖpaÅ”i strauji čehu rakstu valoda attÄ«stÄ«jās 14. gadsimtā Kārļa IV valdīŔanas laikā, kad Prāga kļuva par vienu no nozÄ«mÄ«gākajiem Centrāleiropas politiskajiem un kultÅ«ras centriem. Å ajā laikā čehu valodā tika radÄ«ti reliÄ£iski un laicÄ«gi teksti, kā arÄ« veikti vairāki BÄ«beles tekstu tulkojumi.

Jana Husa reformas

[labot | labot pirmkodu]

Nozīmīga loma čehu rakstu valodas attīstībā bija reformatoram Janam Husam. 15. gadsimta sākumā viņam tradicionāli tiek saistīta čehu ortogrāfijas reforma, kuras mērķis bija aizstāt sarežģīto burtu kombināciju sistēmu ar diakritiskajām zīmēm. Šīs sistēmas pamatprincipi vēlāk kļuva par mūsdienu čehu rakstības pamatu.

HusÄ«tu kustÄ«bas laikā čehu valoda kļuva par nozÄ«mÄ«gu reliÄ£iskās polemikas un sabiedriskās dzÄ«ves valodu. HusÄ«tu karu un reformācijas periodā čehu valodas lietojums rakstniecÄ«bā ievērojami paplaÅ”inājās.

16. un 17. gadsimts

[labot | labot pirmkodu]

16. gadsimtā čehu literārā valoda sasniedza augstu attÄ«stÄ«bas pakāpi. ÄŖpaÅ”i nozÄ«mÄ«gs bija Brāļu draudzes veiktais BÄ«beles tulkojums — Kralices BÄ«bele, kas tika izdota vairākos sējumos no 1579. lÄ«dz 1593. gadam. Tās valoda vēlāk bÅ«tiski ietekmēja čehu literārās valodas normu.

Pēc Baltā kalna kaujas 1620. gadā un Bohēmijas sacelÅ”anās sakāves čehu valodas sabiedriskais statuss vājinājās. Hābsburgu monarhijā vācu valoda arvien vairāk tika izmantota pārvaldē, augstākajā izglÄ«tÄ«bā un pilsētu sabiedriskajā dzÄ«vē. Daļa čehu protestantu intelektuāļu emigrēja, tostarp viens no ievērojamākajiem čehu domātājiem Jans Amoss Komenskis.

Tomēr čehu valoda saglabājās lauku iedzīvotāju un zemāko sabiedrības slāņu ikdienas saziņā, kā arī daļā reliģiskās literatūras. Tādēļ tā nepārtraukti turpināja attīstīties kā dzīva sarunvaloda.

Čehu nacionālā atmoda

[labot | labot pirmkodu]

18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā sākās Čehu nacionālā atmoda, kuras laikā čehu intelektuāļi centās atjaunot valodas prestižu un padarÄ«t to par pilnvērtÄ«gu literatÅ«ras, zinātnes un sabiedriskās dzÄ«ves valodu. Par nozÄ«mÄ«giem Ŕā procesa dalÄ«bniekiem kļuva valodnieki un rakstnieki Josefs Dobrovskis, Josefs Jungmans un citi.

Dobrovskis sistematizēja čehu gramatiku, lielā mērā balstoties uz 16. gadsimta rakstu valodas tradÄ«ciju. Savukārt Jungmans bÅ«tiski paplaÅ”ināja literārās valodas vārdu krājumu, izmantojot gan senākus čehu vārdus, gan jaunvārdus un aizguvumus no citām slāvu valodām.

19. gadsimtā čehu valoda pakāpeniski atguva pozÄ«cijas izglÄ«tÄ«bā, presē, literatÅ«rā un kultÅ«rā. Gadsimta otrajā pusē čehu valoda arvien plaŔāk tika izmantota arÄ« politiskajā un administratÄ«vajā dzÄ«vē Bohēmijas zemēs.

20. gadsimts

[labot | labot pirmkodu]

Pēc Čehoslovākijas izveidoÅ”anas 1918. gadā čehu valoda kopā ar slovāku valodu kļuva par jaunās valsts galveno valodu. Starpkaru periodā oficiālajā ideoloÄ£ijā reizēm tika lietots jēdziens čehoslovāku valoda, tomēr praksē čehu un slovāku valoda saglabāja savas atseviŔķās literārās normas.

20. gadsimtā čehu valodu bÅ«tiski ietekmēja urbanizācija, industrializācija un masu izglÄ«tÄ«bas izplatÄ«ba. Pakāpeniski samazinājās tradicionālo dialektu lietojums, Ä«paÅ”i Bohēmijā, kur plaÅ”i izplatÄ«jās tā sauktā kopējā čehu valoda (obecnĆ” čeÅ”tina). Tā ir sarunvalodas forma, kas balstās galvenokārt uz Bohēmijas dialektiem un vairākās fonētiskās un gramatiskās pazÄ«mēs atŔķiras no literārās čehu valodas.

Pēc Otrā pasaules kara vācu valodas ietekme Čehijas teritorijā ievērojami samazinājās, jo lielākā daļa Sudetu vācieÅ”u tika izraidÄ«ti no Čehoslovākijas. Sociālistiskās Čehoslovākijas laikā čehu valoda pilnÄ«bā dominēja Čehijas zemju izglÄ«tÄ«bā, pārvaldē un masu informācijas lÄ«dzekļos.

Mūsdienu čehu valoda

[labot | labot pirmkodu]

Pēc Čehoslovākijas sadalīŔanās 1993. gada 1. janvārÄ« čehu valoda kļuva par neatkarÄ«gās Čehijas Republikas oficiālo valodu. Vienlaikus saglabājās cieÅ”i kontakti ar slovāku valodu. Čehu un slovāku valodas joprojām ir lielā mērā savstarpēji saprotamas, lai gan pēc kopÄ«gās valsts izjukÅ”anas jaunākās paaudzes pārstāvjiem saskarsme ar otru valodu ir mazāka nekā iepriekÅ”.

MÅ«sdienu čehu valodā pastāv ievērojama atŔķirÄ«ba starp kodificēto literāro valodu (spisovnĆ” čeÅ”tina) un ikdienas sarunvalodu, jo Ä«paÅ”i Bohēmijā izplatÄ«to obecnĆ” čeÅ”tina. Morāvijā un Silēzijā saglabājuŔās vairākas reÄ£ionālas dialektu grupas, kuru lietojuma intensitāte dažādos reÄ£ionos atŔķiras.

KopÅ” Čehijas pievienoÅ”anās Eiropas SavienÄ«bai 2004. gada 1. maijā čehu valoda ir viena no Eiropas SavienÄ«bas oficiālajām valodām.

Skatīt arī

[labot | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. 1 2 «Czech language» (angliski). Ethnologue. Skatīts: 2011-08-07.[novecojusi saite]
  2. 1 2 3 4 5 6 Ā«The Czech Language: Official Language of the Czech RepublicĀ» (angliski). www.kwintessential.co.uk. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2011-11-14. SkatÄ«ts: 2011-11-03.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]