Pāriet uz saturu

Elzasa

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Elzasa
Alsace
ā€”Ā Ā Agrākais Francijas reÄ£ionsĀ Ā ā€”
Flag of Elzasa
Karogs		 Coat of arms of Elzasa
Ä¢erbonis
Elzasas atraŔanās vieta FrancijāElzasas atraŔanās vieta Francijā
Pārvaldes centrs Strasbūra
Valsts Karogs: FrancijaĀ Francija
Departamenti 2:
AugŔreina
Lejasreina
PlatÄ«baĀ 
Ā -Ā Kopējā 8Ā 280Ā kmĀ²
Iedzīvotāji (2010. gadā)
Ā -Ā Kopā 1Ā 851Ā 443
Ā -Ā BlÄ«vums 223,6/kmĀ²
Laika josla CET (UTC+1)
Ā -Ā Vasaras laiksĀ (DST) CEST (UTC+2)
Mājaslapa: www.region-alsace.eu
Elzasa Vikikrātuvē

Elzasa (franču: Alsace, alemaņu: ElsĆ ss, vācu: Elsass, lÄ«dz 1996. gadam vāciski: ElsaƟ) ir vēsturiska zeme Francijā pie robežas ar Vāciju un Å veici. Elzasas administratÄ«vais centrs ir StrasbÅ«ra.

Pēc 2016. gada teritoriālās reformas kopā ar agrākajiem Šampaņas-Ardēnu un Lotringas reģioniem apvienota Lielo Austrumu jeb Grandestas (Grand Est) reģionā.

Lai arī tradicionāli Ŕis reģions bija vācvalodīgs, mūsdienās elzasieŔi runā franciski, un tikai aptuveni 25% no Elzasas iedzīvotājiem tekoŔi runā elzasiski vai vāciski un izmanto to kā savu otro valodu. 17. gadsimtā, karalis Luijs XIV pakāpeniski pievienoja Elzasu Francijai un pasludināja to par Francijas provinci.

Ģeogrāfija

[labot | labot pirmkodu]
Lac Blanc

Elzasas platÄ«ba ir 8283 kmĀ², lÄ«dz ar to tā ir mazākais Francijas reÄ£ions. ReÄ£iona austrumu daļā, pie Reinas, ir lÄ«dzenumi, bet rietumu daļā pleÅ”as Vogēzu kalni.

Elzasa sastāv no diviem departamentiemĀ ā€” AugÅ”reinas un Lejasreinas. Ziemeļos un austrumos Elzasa robežojas ar Vāciju, dienvidosĀ ā€” ar Å veici un Burgundijas reÄ£ionu, rietumosĀ ā€” ar Lotringas reÄ£ionu.

Elzasā ir ļoti daudz mežu, galvenokārt Vogēzu kalnos un Lejasreinā. ReÄ£ionā ir arÄ« dažas ielejas. Elzasas augstākais punkts ir Granbalons (Le Grand Ballon) AugÅ”reinā, kurÅ” ir 1426 m augsts.

Å ajā reÄ£ionā ir puskontinentāls klimats ar aukstām un sausām ziemām, taču karstām vasarām, jo Vogēzi aiztur nokriŔņus no rietumiem.

Kolmaras pilsētā ir saulains mikroklimats un tā ir otra sausākā pilsēta Francijā. Šāds klimats ir ļoti draudzÄ«gs vÄ«nogu audzÄ“Å”anai, tāpēc Å”eit tiek ražots Elzasas vÄ«ns (Vin d'Alsace).

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]

RomieŔu Elzasa

[labot | labot pirmkodu]

Aizvēstures laikos Elzasu apdzÄ«voja galvenokārt klejotāju un mednieku ciltis, bet ap 1500. gadu p.m.ē., Ä·elti sāka apdzÄ«vot Å”o reÄ£ionu, nolÄ«dzinot un apstrādājot zemi. Ap 58. gadu p.m.ē. iebruka romieÅ”i un izveidoja Elzasu kā vÄ«nogu audzÄ“Å”anas centru. Lai aizsargātu Å”o augstvērtÄ«go rÅ«pniecÄ«bu, romieÅ”i bÅ«vēja dažādus nocietinājumus un veidoja militārās nometnes, kas vēlāk attÄ«stÄ«jās par komÅ«nām un ir apdzÄ«votas vēl Å”odien. Kamēr Elzasa bija Romas impērijas sastāvā, tā bija daļa no AugÅ”vācijas provinces (Germania Superior).

Franku Elzasa

[labot | labot pirmkodu]

LÄ«dz ar Romas impērijas sabrukumu, Elzasa kļuva par alemaņu teritoriju. Alemaņi bija zemnieku tauta. Alemaņu valoda veido mÅ«sdienu elzasieÅ”u valodas pamatus. 5. gadsimtā franku karalis Kloviss I un franki lÄ«dz ar Tolbiakas kauju padzina alemaņus no Elzasas, kas tika iekļauta Austrāzijas Karalistes sastāvā. Pateicoties Klovisa Merovingiskajām pārmaiņām visi iedzÄ«votāji tika kristÄ«ti. Elzasa palika franku kontrolē lÄ«dz, pildot 842. gada StarsbÅ«ras zvērestu, 843. gadā tika sadalÄ«ta pamatojoties uz Verdunas lÄ«gumu; Kārļa Lielā mazdēli sadalÄ«ja karalisti trijās daļās. Zemās valstis, Elzasa un Lotringa vaidoja jauno franku Vidējo Karalisti, kuru vadÄ«ja jaunākais mazdēls Lotārs. Lotārs mira 855. gadā un viņa karaliste tika sadalÄ«ta trijās daļās. Lotringa tika atdota Lotāra dēlam. Pārējās daļas tika sadalÄ«tas starp Lotāra brāļiemĀ ā€” Kārli Plikpauraino (Rietumfranku karlistes vadoni) un Ludvigu Vācieti (Austrumfranku Karalistes vadoni). Lotringas Karaliste bija Ä«slaicÄ«ga. ReÄ£ions, kurÅ” vēlāk kļuva par Elzasu, kļuva par Svētās Romas impērijas sastāvdaļu kā daļa no Å vābijas hercogistes, pamatojoties uz 870. gada Mērsenes lÄ«gumu.

Elzasa Svētās Romas impērijā

[labot | labot pirmkodu]
La Petite France, Strasbūra

Å ajā laikā viss reÄ£ions sāka sadalÄ«ties nelielās daļās, pamazām nostiprinoties feodālajai iekārtai. Pateicoties HohenÅ”taufenes karaļu dinastijai, Elzasa 12. un 13. gadsimtā piedzÄ«voja lielu labklājÄ«bu. Frederiks I izveidoja Elzasu kā provinci, kuru pārvaldÄ«ja ipaÅ”i, nedižciltÄ«gi tautas kalpi. Provincei bija arÄ« sava provinciālā tiesa (Landgericht) un centrālā pārvalde, kas bija izvietota Hāgenavā. Frederiks II iecēla StrasbÅ«ras bÄ«skapu, lai tas pārvalda Elzasu, taču ar bÄ«skapa autoritāti sacentās arÄ« grāfs RÅ«dolfs no Hābsburgu dinastijas, kurÅ” savas tiesÄ«bas saņēma no Frederika II dēla Konrāda IV. StrasbÅ«ra pamazām sāka izplesties un kļuva par apdzÄ«votāko un ekonomiski nozÄ«mÄ«gāko pilsētu reÄ£ionā. 1262. gadā, pēc ilgām nesaskaņām starp valdoÅ”ajiem bÄ«skapiem, pilsētas iedzÄ«votāji ieguva jaunu statusuĀ ā€” Impērijas brÄ«vpilsēta. Kā pieturas punkts ParÄ«zes-VÄ«nes-Austrumu tirdzniecÄ«bas ceļā, arÄ« kā osta Reinas krastā, savienojot Vācijas dienvidus un Å veici ar NÄ«derlandi, Angliju un Skandināviju, StrasbÅ«ra kļuva par nozÄ«mÄ«gu politisku un ekonomisku centru reÄ£ionā. Tādas pilsētas, kā Kolmara un Hāgenava arÄ« sāka augt ekonomiskajā nozÄ«mē un ieguva kaut ko lÄ«dzÄ«gu autonomajam statusam "Dekopolē" vai "Dekapolisā", desmit brÄ«vpilsētu federācijā.

14. gadsimtā Elzasas labklājÄ«ba izbeidzās, jo daudzas ziemas bija Ä«paÅ”i bargas, sliktas ražas vairākus gadus pēc kārtas, un pār reÄ£ionu nāca "Melnā Nāve" jeb mēris. Pie Ŕīm grÅ«tÄ«bām tika vainoti ebreji, tādējādi radās grautiņi 1336. gadā. un 1339. gadā. Turpinoties neveiksmēm, 1356. gadā reÄ£ionu piemeklēja viena no lielākajām zemestrÄ«cēmĀ ā€” Reinas plaisas zemestrÄ«ce. LabklājÄ«ba atgriezās lÄ«dz ar Hābsburgu dinastijas valdÄ«Å”anu renesanses laikā.

Turpmākajos gados Elzasā un pamazām arÄ« lielākajā daļā Eiropas, vācu kundzÄ«ba sāka samazināties. Francija uzsāka agresÄ«vu politiku, un sāka izplesties austrumu virzienāĀ ā€” vispirms lÄ«dz Ronas upei, vēlāk jau lÄ«dz Mēzas upei, un kad lÄ«dz Ŕīm upēm Francijas vara bija nostiprinājusies, tie nolēma iet tālākĀ ā€” lÄ«dz Reinai. Un 1299. gadā Francija ierosināja alianses kāzas ar Vāciju. Viņi piedāvāja iespēju saprecināt franču Felipi IV māsu ar vācu Alberta I dēlu, ar Elzasu pÅ«rā, taču Å”is piedāvājums neÄ«stenojās. Nākamā gadsimta laikā Francija bija ļoti militāri novājināta Simtgadu kara dēļ, tāpēc viņu mērÄ·isĀ ā€” iegÅ«t savos valdÄ«jumos teritorijas lÄ«dz Reinas upei nepiepildÄ«jās. Bet, lÄ«dz ar Simtgadu kara beigām, Francija atkal vēlējās sasniegt savu mērÄ·i, un koncentrējās galvenokārt uz to, tāpēc 1444. gadā franču armija iesoļoja Lotringā un vēlāk arÄ« Elzasā. Franči pieprasÄ«ja padoties Mecas pilsētai un StrasbÅ«rai, vēlāk tie sāka uzbrukt arÄ« Bāzeles pilsētai.

1469. gadā, pildot Senomēras lÄ«gumu, Austrijas erchercogs Sigismunds pārdeva AugÅ”elzasu Burgundijas hercogam Kārlim I. Lai arÄ« Kārlis I bija Ä«paÅ”nieks, visi nodokļi tika maksāti Svētās Romas imperatoram Frederikam III. Frederiks III pielietoja Å”os nodokļus un arÄ« pat dinastiju kāzas tā, lai viņŔ iegÅ«tu AugÅ”elzasu savos Ä«paÅ”umos, tad, kad tā nonāktu Hābsburgu valdÄ«jumos. Hābsburgi arÄ« bija Impērijas valdnieki. 1515. gadā MilÅ«zas pilsēta pievienojās Å veices Konfederācijai un palika tās sastāvā lÄ«dz 1798. gadam.

16. gadsimtā, reformācijas laikā, StrasbÅ«ra bija bagāta kopiena. Tās iedzÄ«votāji pieņēma protestantismu 1523. gadā. MārtiņŔ Bucers bija pirmais reformators Å”ajā reÄ£ionā. Viņa darbÄ«bai traucēja katoliski noskaņotie Hābsburgi, kuri vēlējās izskaust Ä·ecerÄ«bu visā AugÅ”elzasā. Rezultātā Elzasa tika sadrumstalota mazās katoļu un protestantu teritorijās. Taču Monbeljāra, Elzasas dienvidrietumos, kas piederēja Virtembergas grāfiem, no 1397. gada saglabājās Francijā kā protestantu anklāvs lÄ«dz pat 1793. gadam.

IekļauŔanās Francijā

[labot | labot pirmkodu]

Šāda situācija saglabājās lÄ«dz 1639. gadam, kad Francija bija pakļāvusi jau lielāko daļu no Elzasas un nevēlējās, lai tā nokļūtu Spāņu Hābsburgu rokās, kuri vēlējās tÄ«ru ceļu uz saviem vērtÄ«gajiem, bet nepakļāvÄ«gajiem Ä«paÅ”umiem Spāņu NÄ«derlandē. Tas plaŔāk izpaudās TrÄ«sdesmitgadu kara (1618ā€”1648) laikā. Ienaidnieku aplenkti un, lai iegÅ«tu brÄ«vāku rocÄ«bu Ungārijā, Hābsburgi pārdeva Sundgavas teritoriju (lielāko daļu AugÅ”elzasas) Francijai 1646. gadā, kura jau bija okupējusi Å”o reÄ£ionu. Summa bija aptuveni 1,2 miljoni talāru. Tādā veidā naids tika izbeigts, un lÄ«dz ar Vestfāles lÄ«gumu, lielākā daļa Elzasas nonāca Francijas Ä«paÅ”umos, izņemot dažas pilsētas, kuras saglabāja savu neatkarÄ«bu. LÄ«guma nosacÄ«jumi attiecÄ«bā uz Elzasu bija sarežģīti un pat mulsinoÅ”i; tajos ir teikts, ka nevienam Francijas karalim, un nevienam Vācijas imperatoram nevar piederēt pilnÄ«ga vara Å”ajā reÄ£ionā, bet viens vadonis var "aizspēlēt" otru, tādējādi nodroÅ”inot Elzasai zināmā mērā nelielu autonomijas statusu. Å Ä«s teorijas atbalstÄ«tāji norāda uz to, ka lÄ«guma nosacÄ«jumus sastādÄ«t tika pilnvarots ÄŖzaks Volmārs, bijuÅ”ais Elzasas kanclers. Elzasas lielākās daļas nodoÅ”ana Francijai, pēc Vestfāles miera lÄ«guma 1648. gadā beidzot bija sākusies. Francijai tika nodota arÄ«dzan Lotringa, kā iekarotā teritorija Francijas un Vācijas karojumu laikā.

KaradarbÄ«ba bija izraisÄ«jusi iedzÄ«votāju samazināŔanos (galvenokārt lauku apvidos), tādēļ pēc 1648. gada ieradās daudz imigrantu no Å veices, Vācijas, Austrijas, Lotringas, Savoijas un citām vietām. Å Ä« imigrācija turpinājās lÄ«dz 18. gadsimta vidum. Starp 1671. un 1711. gadu reÄ£ionā ienāca anabaptistu bēgļi no Å veices, Ä«paÅ”i no pilsētas Bernes. DrÄ«z StrasbÅ«ra kļuva par galveno agrÄ«nās anabaptistu kustÄ«bas centru.

Francija nostiprināja savus Ä«paÅ”umus ar Naimēgenes lÄ«gumiem 1679. gadā, kuri noteica franču kontroli pār Elzasas pilsētām. 1681. gadā Francija iebruka StrasbÅ«rā neminot nekādu iemeslu. Å Ä«s teritoriālās izmaiņas tika pastiprinātas Raisvikas lÄ«gumā 1697. gadā, ar kuru tika izbeigts Lielās Alianses karÅ”, taču Svētā Romas impērija nepieņēma un neapstiprināja Å”o dokumentu lÄ«dz pat 1697. gadam. Kā vienmēr, Elzasai bija Ä«paÅ”s statuss Francijas Karalistē. Vācu valoda vēl joprojām tika lietota vietējā pārvaldē, arÄ« skolās. Vācu (luterāņu) StrasbÅ«ras Universitāti apmeklēja daudzi studenti no Vācijas. Nantes edikts, ar kuru tika legalizēta hugenotu apspieÅ”ana Francijā, netika pasludināts Elzasā. AtŔķirÄ«bā no pārējās Francijas, Elzasā valdÄ«ja reliÄ£iskā tolerance, arÄ«dzan Francijas valdÄ«ba mēģināja Å”eit sekmēt katoļticÄ«buĀ ā€” luterāņu StrasbÅ«ras katedrāle bija jānodod katoļu rokās 1681. gadā. Vogēzu kalnos atradās robežpunkts ar pārējo Franciju, turpretim Ŕāda robežpunkta nebija ar Vāciju. Å Ä« iemesla dēļ uz Elzasu lielu iespaidu atstāja vācu kultÅ«ra un tā ekonomiski bija orientēta pret Vāciju lÄ«dz pat Lielajai Franču revolÅ«cijai.

Elzasa Lielās Franču revolūcijas laikā

[labot | labot pirmkodu]

1789. gads atnesa Lielo Franču revolÅ«ciju, un lÄ«dz ar to arÄ« pirmo Elzasas sadali departamentosĀ ā€” AugÅ”reinā (Haut-Rhin) un Lejasreinā (Bas-Rhin). Daudzi iedzÄ«votāji Å”ajā laikā veica "svētceļojumus" uz tādām vietām, kā MariaÅ”teinas Abatija, Bāzeles pilsētas tuvumā, Å veicē, lai kristÄ«tos un/vai precētos. 18. gadsimta pēdējā dekādē, daudzi elzasieÅ”i nebija vienisprātis ar jakobīņiem, jo elzasieÅ”iem simpatizēja vairāk Austrijas un PrÅ«sijas spēki, kuri centās sagraut jaunizveidojuÅ”os revolucionāro republiku. Kad franču revolucionāru armija uzvarēja pie Reinas, desmitiem tÅ«kstoÅ”u Elzasas iedzÄ«votāju bēga uz austrumiem. Kad viņiem vēlāk ļāva atgriezties (dažos gadÄ«jumos ļāva tikai 1799. gadā), viņi atklāja ka daudzas viņu mājas ir konfiscētas. Å Ä« situācija noveda lÄ«dz emigrācijai uz jaunajām zemēm Krievijas Impērijā no 1803-1804. gadam, vēlāk arÄ« 1808. gadā. Diezgan skaudru atstāstu no paÅ”a piedzÄ«votā var izlasÄ«t J.V.Gētes grāmatā "Hermanis un Dorotija".

Reaģējot uz Napoleona I atjaunoÅ”anos, 1814. un 1815. gadā Elzasu okupēja ārvalstu karaspēks. Aptuveni 280 000 karavÄ«ru un 90 000 jātnieku vienā Lejasreinas departamentā vien. Å ai okupācijai bija ļoti negatÄ«va ietekme uz tirdzniecÄ«bu un ekonomiku reÄ£ionā kopÅ” vecie zemes tirdzniecÄ«bas ceļi tikai nomainÄ«ti uz jauniem tirdzniecÄ«bas ceļiem starp Atlantijas okeāna un VidusjÅ«ras ostām.

Populācija reÄ£ionā auga ļoti ātriĀ ā€” no 800 000 iedzÄ«votājiem 1814. gadā lÄ«dz pat 914 000 iedzÄ«votājiem 1830. gadā un pat 1 067 000 iedzÄ«votājiem 1846. gadā. Radās tādi faktori, kā bads, dzÄ«vesvietu trÅ«kums un bezdarbs jauniem cilvēkiem. Tāpēc nebija nekāds brÄ«nums, ka cilvēki bēga ne tikai uz Krieviju, bet arÄ« pieņēma izdevÄ«gus piedāvājumus no Austrijas Impērijas. Austrija bija atkarojusi jaunas zemes Austrumeiropā no Osmaņu impērijas, piedāvājot kolonistiem pārvaldÄ«t Ŕīs jaunās zemes. Daudzi elzasieÅ”i aizkuÄ£oja pat lÄ«dz ASV, jo tur vergu turÄ“Å”ana tika aizliegta un bija jāpieņem jauni darbinieki kokvilnas plantācijās.

Starp Franciju un Vāciju

[labot | labot pirmkodu]
ElzasieÅ”u sieviete tradicionālajā tērpā

Francijasā€”PrÅ«sijas karā (1870ā€”1871) Franciju sakāva prÅ«Å”u armija. Notiekot Vācijas Impērijas apvienoÅ”anai PrÅ«sijas vadÄ«bā, Oto fon Bismarks pievienoja Elzasu un Ziemļlotringu jaunizveidotajai Vācijas Impērijai 1871. gadā. Elzasas-Lotringas teritorija tika vadÄ«ta tieÅ”i no impērijas valdÄ«bas BerlÄ«nē, un tai ap 1911. gadu tika pieŔķirts zināmā mērā autonomijas statuss. Aptuveni 50 000 Ŕī reÄ£iona iedzÄ«votāji (no aptuveni miljona ar pusi) emigrēja uz Franciju.

Hindenburgas vācu pastmarkas, kurās minēts nosaukums "ElsaƟ" (izgatavotas 1940. gadā.)

Elzasa palika Vācijas sastāvā pat pēc Pirmā pasaules kara, un tikai ar Versaļas līgumu tā tika atdota Francijai.

AttiecÄ«gi, Elzasa-Lotringa pasludināja savu neatkarÄ«bu kā Elzasas-Lotringas Republika, taču tā nevarēja cÄ«nÄ«ties pretim frančiem, kuri to pārņēma nedēļu pēc pasludināŔanas.

Pēc Pirmā pasaules kara vācu identitāte Elzasā tika krasi samazināta, jo tika izraidÄ«ti vācieÅ”i, kas Å”eit dzÄ«voja jau kopÅ” 1871. gada. Vācu valoda tika aizliegta, turpretim tika uzspiesta franču valodas lietoÅ”ana.

Otrajā pasaules kara laikā, reÄ£ions tika ātri vien pievienots atpakaļ Vācijas TreÅ”ajam reiham 1940. gadā. Elzasa tika pievienota Bādenei, bet LotringaĀ ā€” Zārai. PievienoÅ”anas procesā tika apstādināta vērienÄ«gā antivāciskā politika, iesaistot nacistu stingro diktatÅ«ru, kuru ienÄ«da vairums reÄ£iona iedzÄ«votāju. Vācijas valdÄ«ba nekad neapstiprināja formāli Å”o pievienoÅ”anu. Francija 1944. gadā atguva kontroli pār Å”o karā izpostÄ«to reÄ£ionu un atkal iedibināja savu politiku, par obligātu franču valodas lietoÅ”anu, bet Å”oreiz ar stingru nelokāmÄ«bu. Piemēram, no 1945.-1984. gadam, vācu valoda laikrakstos Å”ajā reÄ£ionā tika samazināta lÄ«dz minimumamĀ ā€” 25%.

Pēdējos gados, kad nacionālās emocijas ir mazinājuŔās, kulturālā brÄ«vÄ«ba ir atjaunojusies. Piemēram, daudzu iedzÄ«votāju iniciatÄ«va veicināt vācu valodas mācÄ«Å”anu gan bērnudārzos, gan skolās tiek augstu novērtēta no Francijas valdÄ«bas puses.

Laika ass

[labot | labot pirmkodu]
Gads(i) Notikums Valdīja Oficiālā valoda
5400.ā€”4500. p.m.ē.LÄ«nijveida keramikas kultÅ«rasā€”ā€”
2300.ā€”750. p.m.ē.Zvankausu kultÅ«rasā€”ā€”
750.ā€”450. p.m.ē.HallÅ”tates agrÄ«nā dzelzs laikmeta kultÅ«ra (senie Ä·elti)ā€”ā€”
450.ā€”58. p.m.ē.Ķelti/galli visā Gallijā; tirdzniecÄ«ba ar GrieÄ·ijuĶelti/galliĶeltu un gallu
58. / 44. p.m.ē.ā€”260. m.ē.Elzasu un Galliju iekaroja Cēzars, iekļaujot AugÅ”vācijas provincē (Germania Superior)Romas impērijaLatīņu
260.ā€”274.Postumuss atjaunoja Gallijas ImpērijuGallijas impērijaLatīņu, gallu
274.ā€”286.Roma atkārtoti iekaroja Gallijas Impēriju, ElzasuRomas impērijaLatīņu, gallu, Ä£ermāņu (tikai Argentorumā)
286.ā€”378.Diokletiāns sadalÄ«ja Romas impēriju divās daļāsĀ ā€” Rietumromas impērijā un Austrumromas impērijāRomas impērija
ap 300.Sākās ģermāņu migrācija uz Romas impērijuRomas impērija
378.ā€”395.Vestgotu dumpis, priekÅ”vēstnesis Ä£ermāņu un huņņu iebrukumamRomas impērija
395.ā€”436.Pēc Teodosija I nāves pilnÄ«ga Romas impērijas sadalÄ«Å”anās Rietumromā un AustrumromāRietumromas impērija
436.ā€”486.Ä¢ermāņu iebrukumi un kaujas ar RomuRomas vasaļvalsts Gallija
486.ā€”511.Lejaselzasu iekaroja frankiFranku KaralisteFranku, latīņu
531.ā€”614.AugÅ”elzasu iekaro frankiFranku Karaliste
614.ā€”795.Visa Elzasa ietilpst Franku KaralistēFranku Karaliste
795.ā€”814.ValdÄ«ja Kārlis Lielais, viņu kronēja Romas imperators 800. gada 25. decembrÄ«Franku ImpērijaSenfranču
814.ā€”847.Periods pēc Kārļa Lielā nāvesKarolingu ImpērijaSenfranču, senaugÅ”vācu
847.ā€”870.Pēc Verdenas lÄ«guma Elzasu un Lotringu pieŔķīra Lotāram IVidusfrankija (Karolingu impērija)Senfranču, senaugÅ”vācu
870.ā€”889.Mērsenes lÄ«gums atdeva Elzasu AustrumfrankijaiAustrumfrankija (Karolingu Impērijas Vācu Karaliste)SenaugÅ”vācu, franku
889.ā€”962.Karolingu Impērija sadalÄ«jās piecās karalistēs, maģāri un vikingi iebrÅ«k ElzasāVācijas KaralisteSenaugÅ”vācu, franku
962.ā€”1618.Otonu I kronēja par Svētās Romas imperatoruSvētā Romas impērijaSenaugÅ”vācu, vācu
1618.ā€”1648.Luijs XIV pievienoja daļas no Elzasas, notiekot TrÄ«sdesmitgadu karamSvētā Romas impērijavācu
1648.ā€”1871.Vestfālenes miera lÄ«gums apstiprināja Luija XIV Elzasas pievienoÅ”anu TrÄ«sdesmitgadu kara laikā, kas noveda pie gandrÄ«z 250 gadu atraÅ”anās Francijas sastāvāFrancijas KaralisteOficiāli franču
1871.ā€”1918.Francijasā€”PrÅ«sijas karÅ” piespieda Francijai atdot Elzasu Vācijas ImpērijaiVācijas ImpērijaVācu
1919.ā€”1940.Versaļas lÄ«gums atgrieza Elzasu FrancijaiFrancijaFranču
1940.ā€”1944.Nacistiskā Vācija iekaroja ElzasuNacistiskā VācijaVācu
1945.ā€”mÅ«sdienasFrancijas kontrolēFrancijaFranču

Politika

[labot | labot pirmkodu]

Elzasa ir viena no politiski viskonservatÄ«vākajiem Francijas reÄ£ioniem. Tā ir tikai viena no diviem reÄ£ioniem metropolÄ«tiskajā Francijā, kur 2004. gada reÄ£ionālajās vēlÄ“Å”anās uzvarēja konservatÄ«vi labējie, un, tādējādi iegÅ«stot kontroli pār Elzasas Galveno Padomi. Galvenās Padomes prezidents ir Adriēns Zellers, Tautas ApvienoÅ”anas KustÄ«bas biedrs. Biežā reÄ£iona statusa maiņa cauri vēsturei ir atstājusi pēdas mÅ«sdienu politiskajos procesos, attiecÄ«bā uz jautājumiem par nacionālo identitāti.

Ekonomika

[labot | labot pirmkodu]

Pēc INSEE datiem, Elzasas IekÅ”zemes Bruto Produkts uz 2002. gadu bija 44.3 miljardi eiro. Ar IKP 24 804Ā ā‚¬ uz vienu iedzÄ«votāju, Elzasa ierindojās otrajā vietā starp Francijas reÄ£ioniem, zaudējot tikai Ildefransai. 68% no strādājoÅ”ajiem ir nodarbināti pakalpojumu sfērā; 25% darbojas industrijā, padarot Elzasu par vienu no industriālākajiem Francijas reÄ£ioniem.

Elzasa ir reģions ar daudzveidīgu saimniecisko darbību, tostarp:

Demogrāfija

[labot | labot pirmkodu]

Elzasas iedzÄ«votāju skaits lÄ«dz 1999. gadam ir pieaudzis lÄ«dz pat 1 734 145 iedzÄ«votājiem. Gan dabiskais pieaugums, gan migrācija ir nemitÄ«gi augusi. Å is pieaugums ir Ä«paÅ”i liels tieÅ”i 20. gadsimta beigās. INSEE prognozē, ka Elzasas iedzÄ«votāju skaits pieaugs no 12.9% lÄ«dz pat 19.5% laikā no 1999.-2030. gadam.

Ar iedzÄ«votāju blÄ«vumu 209 cilv./kmĀ², Elzasa ir treÅ”ais visblÄ«vāk apdzÄ«votākais reÄ£ions metropolÄ«tiskajā Francijā.

Transports

[labot | labot pirmkodu]

Ceļu tīkls

[labot | labot pirmkodu]
Korbo tilts, Strasbūra

Pats galvenais ir A35 autoceļŔ, kas savieno uz Šveices robežas esoŔo Senluī ar Loterbūru uz Vācijas robežas.

A4 maksas ceļŔ (virzienā uz Parīzi) sākas 20 km uz ziemeļrietumiem no Strasbūras un A36 maksas ceļŔ virzienā uz Lionu sākas 10 km uz rietumiem no Milūzas.

Lokveida krustojumi, kuri ir bÅ«vēti 1970mitajos un 1980mitajos, ir ļoti bieži sastopami Elzasā, it Ä«paÅ”i ap StrasbÅ«ru un MilÅ«zu. Diemžēl Å”ie lielceļi ir galvenie gaisa piesārņotāji. Uz 2002. gadu, satiksmes intensitāte StrasbÅ«rā pa A35 autoceļu bija 170 000 automaŔīnu dienā.

PaÅ”laik tiek apsvērta iespēja lÄ«dz 2011. gadam uzbÅ«vēt divvirzienu maÄ£istrāli StrasbÅ«ras rietumos, kura mazinātu intensÄ«vo satiksmes plÅ«smu StarsbÅ«rā.

Dzelzceļa tīkls

[labot | labot pirmkodu]
Place de l'Homme de Fer tramvaju pietura

TER Alsace nodroŔina dzelzceļa satiksmi Elzasā.

Vogēzu kalnu dēļ, Elzasā ir apgrūtināta dzelzceļa satiksme ar pārējo Franciju, tāpēc drīzumā tiek plānota jaunu dzelzceļa posmu būvniecība:

Upju tīkls

[labot | labot pirmkodu]
Upju tīkls

Ostu satiksme Elzasā pārsniedz 15 miljonus tonnu, un tā ir galvenokārt koncentrēta StrasbÅ«rā. StrasbÅ«ras osta ir otra noslogotākā upes osta Francijā. Tika plānots paplaÅ”ināt Reinas-Ronas kanālu, tādējādi savienojot VidusjÅ«ru un Centrāleiropu (Reinu, Donavu, ZiemeļjÅ«ru un Baltijas jÅ«ru), taču lielo izmaksu un zemes erozijas dēļ Å”o projektu 1998. gadā apturēja.

Gaisa satiksme

[labot | labot pirmkodu]

Elzasā ir divas starptautiskās lidostas:

Reliģija

[labot | labot pirmkodu]
Senetjēnas baznīca Milūzā

Lielākā daļa Elzasas iedzÄ«votāju ir Romas katoļi, taču Vācijas ietekmes dēļ, Å”eit ir arÄ« daudz protestantu. Netipiski pārējai Francijai, Elzasa un Lotringa vēl joprojām stingri ievēro 1881. gada Napoleona Konkordātu, kurā ir noteiktas sabiedriskās subsÄ«dijas Romas katoļu, luterāņu, kalvinistu baznÄ«cām, kā arÄ« ebreju sinagogām. ArÄ«dzan tiek piedāvāta sabiedrÄ«bas izglÄ«toÅ”ana Å”ajās reliÄ£ijās. Šāda politiskā novirze no pārējās Francijas ir radusies Vācijas Impērijas dēļ.

Sekojot Reformācijai, princips "Kāds valdnieks, tāda reliÄ£ija" noveda pie reliÄ£iskām atŔķirÄ«bām Elzasas augstieņu reÄ£ionos un zemieņu reÄ£ionos. Zemes Ä«paÅ”nieki, kuri kā "vietējie kungi" izmantoja savas tiesÄ«bas izvēlēties kādu reliÄ£iju atļaut savā zemē, bija kāri vilināt cilvēkus no daudz pievilcÄ«gajām zemienēm, lai tie bÅ«vētu un attÄ«stÄ«tu kungu Ä«paÅ”umus kalnainajos reÄ£ionos. Daudzi bez diskriminÄ“Å”anas pieņēma katoļus, luterāņus, kalvinistus, ebrejus un anabaptistus. ParādÄ«jās daudzkonfesiju ciemati, it Ä«paÅ”i tā sauktajā SaburzÄ«tajā Elzasā (franciski: Alsace bossue). Ar laiku Elzasa kļuva par vienu no Francijas reÄ£ioniem, kurÅ” lielÄ«jās ar savu ebreju kopienu, kā arÄ« tā izcēlās ar Ä«paÅ”i lielu anabaptistu skaitu. AmiÅ”u ŔķelÅ”anās Jākoba Ammāna vadÄ«bā notika 1693. gadā SenmarÄ«omÄ«nā. Ultrakatoliskais Luijs XIV veltÄ«gi pÅ«lējās amiÅ”us (anabaptistus) izdzÄ«t no Elzasas. Kad Napoleons Bonaparts iedibināja karaklausÄ«bu attiecÄ«bā uz reliÄ£iju, daudzi amiÅ”i pārcēlās uz Amerikas kontinentu.

Kultūra

[labot | labot pirmkodu]

Cauri gadsimtiem Elzasa ir bijusi pakļauta lielām kultūras izmaiņām, kuru rezultātā Elzasā ir radies vācu un franču kultūru sajaukums.

Valoda

[labot | labot pirmkodu]

Lai gan Elzasas sākotnējā valoda ir bijusi vācu, mÅ«sdienās Å”eit galvenokārt tiek lietota franču valoda.

ReÄ£iona tradicionālā valoda ir elzasieÅ”u valoda, kura ir allemāņu dialekts no augÅ”vācu dialekta, kurÅ” savukārt ir radniecÄ«gs vācu valodas dialektamĀ ā€” Å”veices vācu valodai, kuru lieto Å veicē. PaÅ”os Elzasas ziemeļos vēl tiek lietots franku valodas dialekts, kurÅ” nāk no Rietumcentrālvācu valodas dialekta. Ne elzasieÅ”u ne franku valodām nav oficiāla statusa Elzasā, taču Ŕīs valodas pēc izvēles var apgÅ«t franču licejos (franciski:lycĆ©es)(vidusskolās).

No 1945. gada, standarta franču valodas izplatÄ«ba ir pieaugusi un mÅ«sdienās Elzasā tā tiek plaÅ”i pielietota. LÄ«dz Å”im Elzasa tika pieņemta kā bilinguāls reÄ£ions (franču val./elzasieÅ”u val.), taču tā iet ar straujiem soļiem pretim pilnÄ«gai pārejai uz vienu franču valodu. Å Ä« situācija ir dokumentēta Elzasas Galvenās Padomes finansētā pētÄ«jumā ("Le declin du dialecte alsacien"), kurā ir atklāts, ka cilvēki vecumā pēc 70 vēl joprojām mājās runā elzasiski, bet jaunākā paaudze lieto franču valodu visur, gan mājās, gan ārpus tām. Liels daudzums iedzÄ«votāju zem 30 vairs nesaprot elzasieÅ”u valodu. Å is fakts ir padarÄ«jis elzasieÅ”u valodu par apdraudētu un tās nākotne vēl joprojām ir neskaidra, jo franču valoda pamazām pilnÄ«bā izspiež elzasieÅ”u valodu no aprites.

Lingvistiskā situācija Elzasā ir Ŕāda: Å”eit tiek pamatÄ«gi virzÄ«ta standarta franču valoda, kā vienÄ«gā valoda, kuru lieto gan mājās gan darbā. Kā papildus valoda skolās tiek mācÄ«ta standarta vācu valoda, tāpēc arvien vairāk cilvēkiem ir labas vācu valodas zināŔanas Å”ajā reÄ£ionā.

Virtuve

[labot | labot pirmkodu]
Flammekueche

Elzasas virtuve, stingri iespaidojoties no vācu kulinārijas, plaÅ”i savās receptēs izmanto cÅ«kgaļu. Tradicionālā maltÄ«te sevÄ« ietver tādus ēdienus, kā baeckeoffe, tartes flambĆ©es (flammekueche) (apdedzinātie pÄ«rāgi), choucroute (garnēti skābie kāposti), fleischnackas. Dienvidelzasā ir raksturÄ«ga arÄ« carpe frite (cepta karpa). PriekÅ” svinÄ«bām gada nogalē tiek cepti dažādi cepumi un mazas kÅ«ciņasĀ ā€” brĆ©dalas, kā arÄ« pain d'Ć©pice (piparkÅ«kas).

Rislinga Ŕķirnes vīnogas

Elzasā ražo galvenokārt baltvÄ«nu. Elzasas vÄ«nus, kuriem ir diezgan vāciska izcelsme, sauc par vins d'Alsace. Tas ir vienÄ«gais reÄ£ions Francijā, kurā ražo galvenokārt Ŕķirnes vÄ«nus, kurus nosaka pēc vÄ«nogu Ŕķirnes.

Elzasa ir arÄ« galvenā alus ražotāja Francijā, pateicoties brÅ«vētavām StrasbÅ«ras apkārtnē. Å Ä«s brÅ«vētavas ir Kronenburg, Fischer, Heineken, MĆ©tĆ©or un KanterbrƤu. Apiņi tiek audzēti Kohersbergā un Elzasas ziemeļos. ArÄ« degvÄ«ns tiek tradicionāli ražots Elzasā, taču pēc Ŕīs paÅ”taisÄ«tās, stiprās dziras pieprasÄ«jums ir ļoti neliels.

ElzasieÅ”u ēdieni ir pielÄ«dzināmi jautrÄ«bai. Ēdieni ir sātÄ«gi un parasti tiek pasniegti bagātÄ«gās porcijās.

Lai pagatavotu vienu no tradicionālajiem ēdieniemĀ ā€” garnētos skābētos kāpostus, kāpostus sagriež, tiem pievieno sāli un kadiÄ·a zariņus, pēc tam liek tos raudzēties koka mucās. Vēlāk tos var pasniegt ar putnu gaļu, cÅ«kgaļu, desu vai pat zivi.

Tradicionāli to pasniedz ar cūkgaļu, Strasbūras vai Frankfurtes desiņām, bekonu, kūpinātu cūkgaļu vai Monbeliāras desiņām vai citiem cūkgaļas izstrādājumiem. Blakus parasti servē ceptus vai vārītus kartupeļus un klimpas.

Vēl Elzasa ir pazīstama ar savām augļu sulām un minerālūdeņiem.

Arhitektūra

[labot | labot pirmkodu]

Elzasas zemienēs tradicionāli mājas tiek bÅ«vētas ar koka un māla apdari sienām un plakaniem dakstiņu jumtiem. Šāds māju bÅ«vÄ“Å”anas stils ir tipisks arÄ« pārējai Francijai, taču priekÅ” Elzasas tas ir Ä«paÅ”i izdevÄ«gs, jo:

Milūzas vecpilsēta
  • Vogēzu tuvums nodroÅ”ina Elzasu ar kokmateriāliem;
  • Koks vienmēr ir lietots vairāk par akmeni bÅ«vniecÄ«bā, zemestrīču droŔības dēļ, jo koks ir daudz elastÄ«gāks materiāls;
  • Kara vai buboņu mēra laikā ciemati bieži vien tika nodedzināti, tāpēc, lai nesabruktu māju augŔējie stāvi, pamatos tika lietots akmens, bet augÅ”stāvi tika bÅ«vēti no puskoka, lai uguns neizplatÄ«tos pārāk tālu.

Taču puskoks drÄ«zāk palielināja uguns risku, tāpēc kopÅ” 19. gadsimta, sienām tika sākts likt apmetums. Vietējie iedzÄ«votāji uz Ŕī apmetuma krāso savu māju fasādes tā, lai tās izskatÄ«tos Ä«paÅ”i tradicionāli. KrāsoÅ”anā finansiāli palÄ«dz arÄ« vietējās varas institÅ«cijas.

Simbolika

[labot | labot pirmkodu]

Baltais stārÄ·is ir galvenā Elzasas atŔķirÄ«bas zÄ«me, tas ir galvenais objekts par kuru bērniem tiek stāstÄ«tas dažādas leÄ£endas. Ap 1970. gadu stārÄ·is Elzasā vairs nebija sastopams, tāpēc tika veikta atkalapdzÄ«vināŔana, un pamazām Elzasā putns sāk atkal iedzÄ«voties. StārÄ·is parasti ir sastopams uz māju jumtiem, baznÄ«cām kā arÄ« citās sabiedriskās vietās.

TÅ«risms

[labot | labot pirmkodu]

Ievērojamākās tūrisma vietas Elzasā:

ChĆ¢teau du Haut-Kœnigsbourg
  • ChĆ¢teau du Haut-Kœnigsbourg (AugÅ”kēnigsbÅ«ras pils)
  • MusĆ©e de l'automobile de Mulhouse (MilÅ«zas motormuzejs)
  • Ungersheimas brÄ«vdabas muzejs
  • CitĆ© du train muzejs MilÅ«zā
  • EDF muzejs MilÅ«zā
  • Ziemassvētku tirdziņi Kaisersbergā, StrasbÅ«rā, MilÅ«zā un Kolmārā
  • Å trÅ«thofas koncentrācijas nometne
  • Elzasas VÄ«naceļŔ

Pilsētas

[labot | labot pirmkodu]

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Elzasa&oldid=4370252"