Pāriet uz saturu

Renesanse

Labot saites
Vikipēdijas lapa

Renesanse (no franču: RenaissanceĀ ā€” 'atdzimÅ”ana') ir laika posms atseviŔķu Eiropas valstu kultÅ«ras un ideoloÄ£ijas attÄ«stÄ«bā, ko raksturo spožs zinātnes, mākslas un literatÅ«ras uzplaukums (Itālijā no 14. lÄ«dz 16. gadsimtam, citās valstÄ«s no 15. gadsimta beigām lÄ«dz 16. gadsimta vidum).

Par Renesansi vēsturnieku vidÅ« ir sastopami dažādi viedokļi. Vieni Renesansi uzskata par pārejas posmu starp viduslaikiem un Jaunajiem laikiem, vai pat to sākumu, citi to uzskata par visai nosacÄ«tu jēdzienu vai parādÄ«bu kopumu, kas raksturo viduslaiku kultÅ«ru. Citi Renesansi saista ar kultÅ«ras uzplaukumu un antÄ«kās kultÅ«ras atdzimÅ”anu.

PlaŔākā nozÄ«mē ar Renesansi saprot vērtÄ«bu sistēmas maiņu ap 14. gadsimtu, sākumā Itālijā, pēc tam arÄ« pārējā Eiropā. Å Ä« attieksmes maiņa iezÄ«mēja viduslaiku beigu sākumu, un tiek dēvēta arÄ« par Dižrenesansi. Dižrenesanse ietver daudzas pārmaiņas dažādās sabiedrÄ«bas dzÄ«ves jomāsĀ ā€” paÅ”as sabiedrÄ«bas struktÅ«rā, saimnieciskajā dzÄ«vē, politikā utt.

Mikelandželo DāvidsĀ ā€” renesanses mākslas piemērs

MÅ«sdienu vēsturnieki piedāvā Ŕādu laikmetu periodizāciju:

  • protorenesanse (trečento,1250ā€”1400),
  • agrÄ«nā renesanse (kvatročento, 1401ā€”1500),
  • augstākā renesanse jeb ā€œklasiskais stilsā€, jeb ā€œzelta laikmetsā€ (činkvečento, 1501ā€”1525).

Tiek piedāvāta arī Ŕāda periodizācija:

  • agrā renesanse (1420ā€”1500) ar centru Toskānā,
  • augstākā renesanse (1501ā€”1530) ar centru Romā,
  • vēlÄ«nā renesanse jeb manierisms (pēc 1530) ar centru Venēcijā.

Pastāv vēl arī citi periodizācijas varianti.

Renesanses laikmeta raksturojums

[labot | labot pirmkodu]

Renesanses dzimtene ir Itālija, kur tirgotāju un BaznÄ«cas darbÄ«bas dēļ bija uzkrātas lielas materiālās vērtÄ«bas, intelektuālais potenciāls bija augstāks, nekā citur Eiropā, un kur sadrumstalotÄ«ba daudzās mazās valstiņās un stipro kaimiņzemju ietekme bija pieņēmuÅ”as milzÄ«gus apmērus. Tas veicina agrāk nepieredzētu garÄ«gās dzÄ«ves uzplaukumu un radoÅ”o meklējumu daudzveidÄ«bu.

Jau viduslaikos itāļu intelektuāļu vidÅ« (Dante u.c.) radās pastiprināta interese par Romas kultÅ«ras mantojumu un lepnums par kādreizējo Romas varenÄ«bu, kas izpaudās literatÅ«rā un mākslā. Paralēli cilvēka miesas un individualitātes kultam Itālijas pilsētās parādÄ«jās interese par Romas senatni, kas kļūst aktuāla visā Itālijā. Latīņu valodas pratēji, kādu netrÅ«kst arÄ« vidusŔķiru vidÅ«, cÄ«tÄ«gi meklēja visās bibliotēkās vēl nezināmus antÄ«kās literatÅ«ras pieminekļus. Ja tēlotājas mākslasĀ ā€” tēlniecÄ«ba, arhitektÅ«ra, glezniecÄ«baĀ ā€” itin ātri pārstāja kopēt antÄ«kās mākslas formas un, uz tām balstoties, jau radÄ«ja jaunas, reālā dzÄ«vē sakņotas, tad antÄ«kās literatÅ«ras cienÄ«tāji bieži vien pārgāja ekstrēmā. Å o senatnes fanātiÄ·u jeb humānistu pietāte pret antÄ«kajām tautām bija tik liela, ka viņi pat sāka nicināt savu valodu un par kritikas cienÄ«giem atzina tikai tos literatÅ«ras darbus, kas sarakstÄ«ti latīņu valodā (Ŕādai nostājai jau vēlajos viduslaikos pamatus lika Petrarka un Bokačo). ("Humānists"Ā ā€” cilvēks, kurÅ” nodarbojas ar "humanitārajām studijām"Ā ā€” t.i. gramatiku, retoriku, poēziju, antÄ«ko tekstu izpēti utt. Humānisma piekritēji ar laiku sāka ar Å”o jēdzienu apzÄ«mēt vispār centienus gÅ«t visaptveroÅ”as zināŔanas par cilvēku un tā vietu pasaulē, gara un tikumisko spēju kopÅ”anu.)

Par pirmo renesanses centru kļuva Florence (par humānisma raÅ”anās godu strÄ«dējās Florence un Aviņona). TieÅ”i te darbojās lielo renesanses laika mecenātu Mediči Ä£imene. Te darba iespējas atrada pirmie itāļu renesanses gleznotāji un tēlnieki, taču arhitektÅ«ras uzplaukums visā Itālijā vērojams jau 14. gadsimtā. Ziedu laiks bija 15. gadsimtā (t.s. kvatročento), kad Florencē darbojās gleznotājs Mazačio, tēlnieks Donatello, arhitekts Brunellesko, kuri pētÄ«ja romieÅ”u atstātos mākslas darbu paraugus, jÅ«smoka par to proporcijām un centās savos darbos iemiesot antÄ«kās mākslas principus. 15. gadsimta vidÅ« vērojams jauns impulss, kad no bojāejai lemtās Bizantijas uz Itāliju lielā skaitā sāka emigrēt zinātnieki, mākslinieki un literāti. Renesanses māksla savu kulmināciju sasniedza 15. un 16. gadsimta mijā, kad darbojās Leonardo da Vinči, Mikelandželo Buanaroti un Rafaēls Santi.

No Itālijas nākamais impulss izrāva Eiropu no snaudas. Vācijā parādījās Kranahs, Dīrers, abi Holbeini, Memlings; Francijā Ronsars un Rablē; Anglijā Šekspīrs u.c.

Tirgoņa amats, uz kuru visā pasaulē vienmēr ir raudzÄ«juÅ”ies ar nicinājumu, renesanses laikmetā tapa sabiedrÄ«bā daudz cienÄ«jamāks. MainÄ«jās vērtÄ«bu sistēmaĀ ā€” izcelsmei un personÄ«bas Ä«paŔībām tika pieŔķirta mazāka nozÄ«me nekā kapitālamĀ ā€” dzima modernais cilvēks. Eiropas vēsturē renesanse ir iegājusi ne tikai kā tradÄ«ciju lauÅ”anas, mākslu un zinātņu uzplaukuma laikmets, bet arÄ« kā morāles un ētikas pagrimuma, izvirtÄ«bas, nepieredzēti asiņainu lokālu karu, nodevÄ«bu un slepkavÄ«bu laikmets.

Renesanses sākums

[labot | labot pirmkodu]
FlorenceĀ ā€” mÅ«sdienu Eiropas "māte" 15. gadsimta beigās

Nav iespējams novilkt precÄ«zu laika robežu, kad notika pāreja no viduslaiku uz renesanses kultÅ«ru, jo izpratne par pasaules vērtÄ«bu sistēmu un tās likumsakarÄ«bām veidojas gadu desmitu, gadsimtu gaitā, tādēļ tā nespēj Ä«sā laikā pārorientēties uz pavisam pretēju dzÄ«ves izpratni. Zināms, ka sākotnēji (14. gadsimta sākumā) renesanses idejas attÄ«stÄ«jās Itālijā (Itālijas renesanse), kur attÄ«stÄ«juŔās stipras, bagātas pilsētas (Florence, Sjēna, Piza u.c.) un kur tolaik Eiropā sāka atdzimt zinātne. Å ajā ziņā Ä«paÅ”i izcēlās Florence. Å eit dzimuÅ”i un darbojuÅ”ies Frančesko Petrarka (1304ā€”1374), Džoto di Bondone (1267ā€”1337), Tomaso Mazačo (1401ā€”1428), Filipo Brunelleski (1379ā€”1446), Lorenco Žiberti (1378ā€”1455), Donatello (1386ā€”1466), Nikolo Makjavelli (1469ā€”1527) un virkne citu renesanses literatÅ«ras, dzejas, glezniecÄ«bas, tēlotāja mākslas, mÅ«zikas, filozofijas, arhitektÅ«ras, kā arÄ« dažādu zinātnes jomu atdzimÅ”anas pionieri. Pateicoties lielā mērā tieÅ”i Å”ai dižgaru plejādei, aizsākās pasaules vērtÄ«bu sistēmas pārvērtÄ“Å”ana. Tādēļ Florenci nereti dēvē arÄ« par mÅ«sdienu Eiropas māti.

Milānā, Florencē, Romā un citās Itālijas pilsētās dzÄ«voja un strādāja arÄ« Leonardo da Vinči, kurÅ” atzÄ«ts par vienu no diženākajiem cilvēces ģēnijiem.

Jauno ideju strāvojumi 15. gadsimta beigās izplatÄ«jās arÄ« citās Eiropas zemēs. Taču tikai vēlāk Å”o pārmaiņu laiku nosauca par "renesansi" (no franču vārda renaissanceĀ ā€” atdzimÅ”ana).

Sākotnējie Renesanses aizmetņi bija saistÄ«ti pārsvarā ar klasisko autoru, it Ä«paÅ”i Cicerona un Homēra, darbu izpēti un apcerÄ“Å”anu. AgrÄ«najos viduslaikos tie bija gandrÄ«z pavisam aizmirsti. LÄ«dz ar to uzmanÄ«bas centrā bija nonākusi arÄ« sengrieÄ·u valoda, bet padziļināta tās studÄ“Å”ana drÄ«z vien noveda arÄ« pie grieÄ·u un senebreju pirmatnējiem reliÄ£iskajiem rakstiem. Padziļināta to izpēte savukārt veicināja kritiskas attieksmes veidoÅ”anos par tā laika baznÄ«cas pastāvoÅ”ajām ideoloÄ£iskajām dogmām un pie arvien aktÄ«vākiem mēģinājumiem lÄ«dzsvarot reliÄ£isko un racionālo pasaules uzskatus.

Kā viens no spilgtākajiem Renesanses domātājiem Å”ajā jomā minams holandietis Roterdamas Erasms (1466ā€”1536)Ā ā€” izcils humānists un aktÄ«vs tā laika baznÄ«cas kritiÄ·is, neskatoties uz to, ka viņŔ pats bija teologs. Savukārt itāļu filozofs Džovani Piko, arÄ« Piko della Mirandola (1463ā€”1494), pateicoties viņa sarakstÄ«tajam traktātam Par cilvēka cieņu (Oration on the Dignity of Man), kā arÄ« ap 900 citiem rakstiem un tēzēm, tiek uzskatÄ«ts par Renesanses vēstnesi, bet minēto viņa traktātu nereti dēvē arÄ« par Renesanses manifestu.

Renesanses izplatīŔanās

[labot | labot pirmkodu]
Svētā Erceņģeļa Miķeļa jezuītu baznīca Minhenē (Vācija) Renesanses stilā

Ne tikai Itālijā, arÄ« citās Eiropas zemēs atdzima gan interese par klasisko kultÅ«ru, zinātnes sasniegumiem un atziņām par cilvēka sÅ«tÄ«bu un pasaules bÅ«tÄ«bu, gan arÄ« dziņa pārveidot sevi un savu apkārtni, padarÄ«t to skaistāku un racionālāku. Tā, Francijā, daudzi itāļu dzÄ«vesveida elementi, mode un sadzÄ«ves normas sasniedza augstāko izsmalcinātÄ«bu. Jaunu tradÄ«ciju iedÄ«gļi no Itālijas, kā, piemēram balets, nonākuÅ”i Francijā, Å”eit uzplauka un attÄ«stÄ«jās, kļūstot nākamo gadsimtu laikā par neatņemamu cilvēces kultÅ«ras sastāvdaļu. ArÄ« daudzās Vācijas pilsētās ik uz soļa sastopamas jau agrÄ«nās Renesanses pazÄ«mes. Tās vērojamas arÄ« Čehijā, Polijā, Ungārijā un citās Centrāleiropas zemēs, kā arÄ« Baltijā.

Sākot ar 12. gadsimtu kultÅ«ras dzÄ«vē, mākslā un arhitektÅ«rā uzplauka arvien jauni stili un formas, palielinājās to daudzveidÄ«ba. Ja sākumā tie lielā mērā bija klasiskās un pat pagānu kultÅ«ras elementu atdarinājumi, tad ap 16. gadsimtu Eiropas kultÅ«ra jau bija pilnÄ«gi jauns, unikāls fenomens. Tā bija kļuvusi patstāvÄ«ga un neatkarÄ«ga ne tikai no klasiskās kultÅ«ras ietekmes, saglabājot tai paŔā laikā organisku saiti ar to, bet arÄ« no reliÄ£iskās tematikas un baznÄ«cas vajadzÄ«bu apkalpojoŔās lomas. Tā, tika sacerētas mÄ«lestÄ«bas romances, parādÄ«jās arÄ« cita dažādu žanru laicÄ«ga rakstura sacerējumi dažādās Eiropas valodās, arhitektÅ«rā pilnveidotā gotiskajā stilā tika bÅ«vētas amatnieku un tirgotāju Ä£ilžu ēkas, it Ä«paÅ”i Ziemeļeiropā.

KultÅ«ras uzplaukumu veicināja arÄ« tehniska rakstura jaunievedumi. Piemēram, drukas spiedes izgudroÅ”ana radÄ«ja Ä«stu apvērsumu gan literatÅ«rā, gan zināŔanu apguvē un to var salÄ«dzināt ar paÅ”as rakstÄ«bas izgudroÅ”anu. RakstÄ«tos sacerējumus kopÅ” Ŕī brīža varēja izplatÄ«t praktiski neierobežotā skaitā, veicinot strauju zināŔanu izplatÄ«Å”anos plaŔā Eiropas sabiedrÄ«bā.

LÄ«dz ar to kultÅ«ra Å”ajā vēstures posmā jau bija lielā mērā pāraugusi Renesansi, tās Å”aurākajā, klasiskās kultÅ«ras atdzimÅ”anas izpratnē un uzsākusi patstāvÄ«gu attÄ«stÄ«bas ceļu, vienlaicÄ«gi kļūstot arÄ« par jaunas sabiedrÄ«bas veidoÅ”anās vienu no izŔķiroÅ”ajiem faktoriem.

AcÄ«mredzamas un paliekoÅ”as pēdas Renesanse atstājusi arÄ« Krievijā. Taču tās vērojamas galvenokārt tikai tās kādreizējā galvaspilsētā Pēterburgā. Pārējā Ŕīs impērijas daļā Renesanses vēsmas maz ietekmēja valdoÅ”o ortodoksālo (pareizticÄ«go) ideoloÄ£iju, domāŔanu un dzÄ«vesveidu. Praktiski nekādu ietekmi Renesanse neatstāja arÄ« uz Osmaņu impēriju. Pastāv pat viedoklis, ka Renesanse netieÅ”i veicinājusi vēl dziļākas plaisas veidoÅ”anos starp latÄ«nisko Eiropu un pārējo tā laika pasauli.

Renesanses nozīme

[labot | labot pirmkodu]

MÅ«sdienās renesansi nereti mēdz interpretēt kā sākotnējo posmu ilgākā vēsturisku pārmaiņu procesā, kas ietver arÄ« Reformāciju, Zinātnisko revolÅ«ciju un ApgaismÄ«bu. Tas gan nenozÄ«mē, ka Å”ie posmi sekoja viens otram noteiktā kārtÄ«bā. Tie drÄ«zāk caurvija viens otru, daudzi uz vienu vai otru no Å”iem posmiem attiecināmie notikumi risinājās vienlaicÄ«gi, vai pat bija to vai citu notikumu dažādi aspekti. Piemēram, lai bÅ«tu iespējama Seno laiku klasiskās kultÅ«ras atdzimÅ”ana, nemaz nerunājot par jaunām vēsmām, idejām un ideāliem, vispirms nācās pārvarēt viduslaiku baznÄ«cas totalitārismu, tās uzspiesto ideoloÄ£isko kontroli pār visām sabiedrÄ«bas dzÄ«ves jomām. Citiem vārdiem, Reformācijas tendencēm, bija jāsasniedz zināms briedums, jāpanāk atzÄ«Å”ana pietiekami plaŔā, ietekmÄ«gā Eiropas sabiedrÄ«bas daļā, kā rezultātā kļuva iespējama un neizbēgama baznÄ«cas reforma. Tās ietekmes sfēra bÅ«tiski saÅ”aurinājās un reliÄ£iskie uzskati arvien vairāk kļuva par katra sabiedrÄ«bas locekļa personÄ«go izvēli. LÄ«dz ar to notika sabiedrÄ«bas apziņas atbrÄ«voÅ”anās no daudzām reliÄ£ijas uzspiestām dogmām, tai pat laikā pamatā saglabājot baznÄ«cas pirms gadsimtiem iedibinātās ētikas vērtÄ«bas. AtgÅ«tā sabiedrÄ«bas apziņas, tās domāŔanas patstāvÄ«ba, nereti tiek uzsvērta kā viens no galvenajiem Renesanses ieguvumiem un tās dziļākā bÅ«tÄ«ba. Grandiozie Renesanses kultÅ«ras sasniegumi ir Ŕīs patstāvÄ«bas izpausme dažādās formās un veidos.

Dziļas pārmaiņas skāra arÄ« Eiropas baznÄ«cas iekŔējo organizāciju. Pārmaiņas Å”ajā jomā izpaudās kā Reformācijas kustÄ«ba un Protestantisma attÄ«stÄ«ba, kas skāra galvenokārt Rietumeiropas centrālo un ziemeļu daļu. Tā sekas bija vēl lielāka baznÄ«cas ietekmes mazināŔanās ievērojamā Eiropas daļā.

Pārmaiņas sabiedrības apziņā

[labot | labot pirmkodu]

Daudzās dažādās izmaiņas Renesanses kultÅ«rā un progress zināŔanu jomā vidējo viduslaiku sabiedrÄ«bā radÄ«ja nojausmu, ka cilvēce attÄ«stās un Å”ai attÄ«stÄ«bai ir virziensĀ ā€” progress. Tas bija pretstats reliÄ£isko dogmu cilvēka dzÄ«ves interpretācijai, kā lidoÅ”anu bezgalÄ«gā laikā, kur gadalaiki un gadi ierastas rutÄ«nas veidā nomainÄ«ja viens otru. DzÄ«ve piedāvāja arvien jaunas liecÄ«bas, ka lietas notiek ne tikai tāpēc, ka Kāds kaut kur to tā ir noteicis un tam atliek tikai pasÄ«vi piemēroties, bet lielā mērā arÄ« pateicoties paÅ”u cilvēku iniciatÄ«vai, radoÅ”ai domāŔanai un darbÄ«bai. Å Ä«s izmaiņas cilvēku apkārtējās pasaules uztverē bija izŔķiroŔās mÅ«sdienu sabiedrÄ«bas veidoÅ”anā, kuras pamatā ir pārliecÄ«ba, ka ja ne visus (pastāv taču arÄ« daba ar saviem likumiem), tad daudzus dzÄ«ves apstākļus cilvēks nosaka pats ar savu rÄ«cÄ«bu.

Renesanses jaunās vēsmas nebÅ«t nenozÄ«mēja tÅ«lÄ«tēju baznÄ«cas lomas mazināŔanos sabiedrÄ«bā. ReliÄ£ija, ticÄ«ba, vairums ikdienas dzÄ«ves tradÄ«ciju un paradumu saglabājās tādā pat veidā kā gadsimtus pirms, tā arÄ« pēc Renesanses laikmeta, lÄ«dz pat mÅ«sdienām. LÄ«dztekus progresam tās nodroÅ”ināja sabiedrÄ«bas stabilitāti, pēctecÄ«bu un ilgtspēju. Tāpat kā virknē dabaszinātņu, to varētu apzÄ«mēt kā dinamisko stabilitāti.

Pārmaiņas sabiedrības struktūrā

[labot | labot pirmkodu]

Renesanse iezÄ«mēja arÄ« bÅ«tiskas pārmaiņas tālākā Eiropas sabiedrÄ«bas attÄ«stÄ«bā. Uz cilvēka individualitāti orientētās humānisma idejas un baznÄ«cas lomas mazināŔanās radÄ«ja vēlāko politisko apziņu par nāciju, kā vienotu, zināmā veidā organizētu indivÄ«du kopumu, jeb nacionālu, suverēnu valsti, kā pretstatu viduslaiku kristÄ«gajai Eiropas kopienai. Å Ä«s pārmaiņas nozÄ«mēja jaunās mÅ«sdienu sabiedrÄ«bas veidoÅ”anās sākumu.

Feodālās Ŕķiru sabiedrÄ«bas vietā, tā arvien vairāk sāka transformēties pēc funkcionālā principa. Tā, vēl feodālisma laikā sākotnējie bruņinieki, saņemot no sava suverēna apsaimniekoÅ”anā zemi par militāru kalpoÅ”anu tiem, bija pakāpeniski kļuvuÅ”i par zemes Ä«paÅ”niekiem, feodāļiem. Taču laika gaitā militārā jomā arvien lielāka loma bija regulārajam karaspēkam, bet bruņniecÄ«bas militārā nozÄ«me lÄ«dz ar to saÅ”aurinājās. Taču tā pilnÄ«bā saglabāja, pat palielināja savu ekonomisko un politisko lomu, izveidojot pēru sistēmu Apvienotajā Karalistē vai grandu statusu Spānijā. Piemēram, Anglijā pēru sistēma nostabilizējās piecu galveno pēra titulu sastāvāĀ ā€” hercogs, marÄ·Ä«zs, grāfs, vikonts un barons. LÄ«dzÄ«gas gradācijas formējās arÄ« citās valstÄ«s.

Pilsētas

[labot | labot pirmkodu]

Pakāpeniski pārstrukturējās arī pilsētu sabiedrība. Savu varu nostiprināja pilsētu aristokrātija, lai gan dalīja to ar garīdzniecības augstākajiem slāņiem, birģeri, jeb brīvie pilsētu iedzīvotāji, formējās buržuāzija.

Pilsētu izaugsmi veicināja straujais iedzÄ«votāju skaita pieaugums Eiropā Renesanses laikā Tā, 16. gadsimta laikā pilsētu skaits ar 100 tÅ«kstoÅ”iem un vairāk iedzÄ«votājiem pieauga no 5 lÄ«dz apmēram 14. Tam gan bija arÄ« savas ēnas puses. Proti, palielinātais iedzÄ«votāju skaits radÄ«ja zemes deficÄ«tu laukos, lÄ«dz ar to arÄ« relatÄ«vu pārtikas trÅ«kumu. Tā rezultātā Eiropā izraisÄ«jās cenu revolÅ«cijaĀ ā€” straujÅ” cenu pieaugums daudzām patēriņa un citām precēm.

Taču no otras puses, daudzas Eiropas pilsētas baudÄ«ja lēta darbaspēka pārpilnÄ«bu, kas veicināja pilsētu labiekārtoÅ”anu un ievērojamu Renesanses celtņu bÅ«vniecÄ«bu.

Renesanse Latvijā

[labot | labot pirmkodu]
RÄ«gas Melngalvju nams.

Ziemeļeiropas valstÄ«s renesanses stils nomainÄ«ja gotiku tikai 16. gadsimtā, kas sakrita ar Reformācijas laika lielajiem kariem. Latvijas teritorijā Å”ajā laikā notika Livonijas karÅ”. Tā kā viduslaiku mÅ«ri vairs nederēja aizsardzÄ«bai pret artilērijas uzbrukumiem, Å”ajā laikā tika pārveidoti RÄ«gas nocietinājumi, senākos gotiskos mÅ«rus apjoÅ”ot ar Å«dens grāvjiem apņemtiem zemes vaļņiem, kuros to taisnie posmi (kurtÄ«nes) mijkārtoti ar izvirzÄ«tiem bastioniem. Pēc kara izveidojās RÄ«gas brÄ«vpilsēta, Kurzemes un Zemgales hercogiste un Pārdaugavas Livonijas hercogiste, kurā liela ietekme bija jezuÄ«tiem.

Renesanses stilā ir uzceltas tikai dažas Latvijas celtnes, bet lÄ«dz mÅ«sdienām ir saglabājuŔās arÄ« vēlÄ«nās renesanses stilam raksturÄ«gas dažādu ēku fasāžu detaļas:[1]

  • RÄ«gas Melngalvju nams pārbÅ«vēts ziemeļu renesanses stilā pēc 1580. gada. Galvenās fasādes gotisko pakāpjveida zelmini dažādi holandieÅ”u meistari apaudzēja ar volÅ«tām, figurāliem veidojumiem un metālā kaltiem rotājumiem.
  • RÄ«gas Svētā Jāņa baznÄ«cas piebÅ«ve ēkas dienvidaustrumu galam (1587ā€”1591), domājams, pēc bÅ«vmeistara Gerta Frēzes projekta. Fasādes ailas pārsegtas ne vairs ar gotiskajām smailloka, bet gan ar velÄ«nā renesanses stila apalļoka arkām. Ailstarpās paceļas toskāniski pilastri.
  • Jelgavas Svētās TrÄ«svienÄ«bas baznÄ«cas tornis (1592ā€”1615),
  • Jelgavas Svētās Annas baznÄ«cas sānu fasādes (1628ā€”1641),
  • senākā TrÄ«s brāļi ēka Pils ielā 19 RÄ«gā (1646), zelminis, restaurēts 1955.ā€”1957. gadā.

Skatīt arī

[labot | labot pirmkodu]

Literatūra

[labot | labot pirmkodu]
  • Avotiņa. Konsultants kultÅ«ras vēsturē; Renesanse.Ā ā€” Zvaigzne ABC, RÄ«ga, 1999.
  • Rubenis A. Renesanses un reformācijas laikmeta kultÅ«ra Eiropā.Ā ā€” Zvaigzne ABC, RÄ«ga, 2000.
  • H. Gombrich. Mākslas vēsture.Ā ā€” Zvaigzne ABC, RÄ«ga, 1997.
  • M. Lapiņa, D. BlÅ«ma, L. Zitāne. Jauno laiku kultÅ«ras vēsture vidusskolām.Ā ā€” RÄ«ga, 1999.
  • T. Kačalova. Mazā mākslas enciklopēdija; Renesanse; Virzieni un stili.Ā ā€” RÄ«ga, 1995.
  • SkaidrÄ«te CielavaĀ ā€” VispārÄ«gā Mākslas vēsture. 3. daļa. Zvaigzne ABC

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ā†‘ Ā«Jānis KrastiņŔ. ArhitektÅ«ras stili LatvijāĀ». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2019.Ā gada 22.Ā septembrÄ«. SkatÄ«ts: 2017.Ā gada 20.Ā jÅ«lijā.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Renesanse&oldid=4498092"