Pāriet uz saturu

Saules sistēma

Vikipēdijas lapa
Saules sistēmas ķermeņi
Saule
IekŔējās planētas
1. Merkurs
2. Venera
3. ZemeMēness
4. MarssFoboss, Deimoss
Asteroīdu josla Cerera, Pallāda, Jūnona, Vesta
Ārējās planētas 5. JupitersJo, Eiropa, Ganimēds, Kallisto
6. SaturnsTētija, Diona, Reja, Titāns, Japets, Mimass, Hiperions, Fēbe,Jānuss, Epimētejs, Prometejs
7. UrānsMiranda, Ariels, Umbriels, Titānija, Oberons
8. NeptūnsTritons, Protejs, Nereīda
Transneptūna objekti, Koipera joslaPlutinoPlutons (Harons) Iksions, Orks, Huija
Kvavars, Varuna, 2003 UB313
Sedna
Orta mākonis

Saules sistēma ir Saule un ap to riņķojoÅ”o debess Ä·ermeņu kopums — astoņas planētas, kas veido planētu sistēmas, kā arÄ« citi ievērojami mazāki Ä·ermeņi, piemēram, pundurplanētas un Saules sistēmas mazie Ä·ermeņi, piemēram, komētas un asteroÄ«di. Saules sistēma atrodas Piena Ceļa spirālzarā "Oriona rokā" (Orion Arm), 26 000 gaismas gadu attālumā no galaktikas centra.

Saules sistēmas veidoÅ”anās un evolÅ«cija ir sākusies pirms 4,6 miljardiem gadu, kad sākās milzÄ«ga molekulārā mākoņa nelielas daļas gravitācijas sabrukums. Lielākā daļa no sabrukuŔās masas sakoncentrējās mākoņa centrā, tādā veidā izveidojoties Saulei, bet pārējais palika protoplanetārajā diskā, kur izveidojās planētas, pavadoņi, asteroÄ«di un citi Saules sistēmas mazie Ä·ermeņi. Četras iekŔējās planētas — Merkurs, Venera, Zeme un Marss — tiek sauktas arÄ« par Zemes grupas planētām, jo tās sastāv galvenokārt no iežiem un metāla. Četras ārējās planētas, milzu planētas, ir ievērojami lielākas nekā iekŔējās planētas. Divi lielākie gāzes giganti Jupiters un Saturns sastāv galvenokārt no Å«deņraža un hēlija; paÅ”as tālākās planētas, ledus giganti Urāns un NeptÅ«ns sastāv galvenokārt no vielām ar relatÄ«vi augstu kuÅ”anas temperatÅ«ru, salÄ«dzinot ar Å«deņradi un hēliju, piemēram, sasaluÅ”a Å«dens, amonjaka un metāna. Visām planētām ir gandrÄ«z apļveida orbÄ«ta.

Saules sistēmā ir arÄ« mazāki Ä·ermeņi. Starp Marsu un Jupiteru esoŔā asteroÄ«du josla galvenokārt sastāv no vielām, kādas ir Zemes grupas planētu sastāvā, piemēram, akmens un metāla. Aiz NeptÅ«na orbÄ«tas atrodas Koipera josla un izkliedētais disks. Å ie transneptÅ«na objekti sastāv galvenokārt no ledus, bet aiz tiem ir atklāti sednoidi. Ir arÄ« grupa ar vairākiem desmitiem, iespējams, pat desmitiem tÅ«kstoÅ”u objektu, kuri ir pietiekami lieli, lai riņķotu ap zvaigzni.[1] Å os objektus dēvē par pundurplanētām. Dažas no identificētajām pundurplanētām ir asteroÄ«ds Cerera un transneptÅ«na objekti Plutons un ErÄ«da. Dažādi citi mazi objekti, tostarp komētas, kentauri (asteroÄ«di no grupas starp Jupiteru un NeptÅ«nu) un kosmiskie putekļi brÄ«vi ceļo pa Saules sistēmu. SeÅ”as planētas, vismaz trÄ«s pundurplanētas un daudzus mazākus objektus apriņķo dabiskie satelÄ«ti, kurus parasti sauc par "pavadoņiem". Ap katru ārējo planētu riņķo planētas gredzens, kas sastāv no putekļiem un citiem maziem objektiem.

Saule izstaro tā saukto Saules vēju, kurÅ” izplatās pat lÄ«dz izkliedētā diska vidum, veidojot heliosfēru. Tas ir punkts, kurā heliopauze no Saules vēja spiediena ir vienāda ar starpzvaigžņu vēja pretējo spiedienu. Orta mākonÄ« veidojas komētas ar lielu apriņķojuma periodu.

Struktūra

[labot | labot pirmkodu]
Saules sistēma ar Koipera joslu (augŔā) un Orta mākoni (apakŔā) mākslinieka skatÄ«jumā.

Saules sistēmas galvenā sastāvdaļa ir Saule, G2 klases galvenās secÄ«bas zvaigzne, kas satur 99,86% no sistēmas zināmās masas un dominē to gravitācijas.[2] Saules sistēmas četri lielākie orbitālie Ä·ermeņi, milzu planētas veido 99% no atlikuŔās masas. Jupiters un Saturns kopā sastāda vairāk nekā 90% no masas. LÄ«dz ar to Saules sistēmas cietie Ä·ermeņi (ieskaitot zemes grupas planētas, pavadoņus, asteroÄ«dus un komētas) kopā veido 0,0001% no Saules sistēmas kopējās masas.

Lielākā daļa lielo Ä·ermeņu orbÄ«tā apkārt Saulei atrodas netālu no Zemes orbÄ«tas plaknes, kas pazÄ«stama kā ekliptika. Planētas ir ļoti tuvu ekliptikai, turpretim Koipera josla, komētas (un citi Orta mākoņa Ä·ermeņi) atrodas ļoti tālu no tās.[3][4] Visas planētas un daudzi citi Ä·ermeņi apriņķo Sauli tādā paŔā virzienā, kā griežas Saule (pretēji pulksteņa rādÄ«tāja virzienam).[5] Ir arÄ« izņēmumi, piemēram, Haleja komēta.

Saules sistēmas sastāvs

[labot | labot pirmkodu]

IekŔējā Saules sistēma

[labot | labot pirmkodu]

IekŔējā Saules sistēma ir nosaukums reÄ£ionam, kas ietver Zemes grupas planētas un asteroÄ«dus.[6] Tā sastāv galvenokārt no silikāta un metāliem. IekŔējās Saules sistēmas Ä·ermeņi ir salÄ«dzinoÅ”i tuvu Saulei; visa Ŕī reÄ£iona rādiuss ir mazāks nekā attālums starp Jupitera un Saturna orbÄ«tām. Å is reÄ£ions atrodas uz sala lÄ«nijas, kas atrodas nedaudz mazāk nekā 5 AU (aptuveni 700 miljons km) no Saules.[7]

IekŔējās planētas

[labot | labot pirmkodu]
Četras iekŔējās planētas. No kreisās uz labo: Zeme, Marss, Venera un Merkurs

Četrām iekŔējām planētām jeb Zemes grupas planētām ir blÄ«va, akmeņu kompozÄ«cija, ar dažiem vai nevienu pavadoni, un tiem nav gredzenu. Tie sastāv galvenokārt no ugunsizturÄ«gām minerālvielām, piemēram, silikāta, kas veido garozu un mantiju, un metāliem, piemēram, dzelzs un niÄ·eļa, kas veido to kodolu. Trim no četrām iekŔējām planētām (Veneras, Zemes un Marsa) atmosfēra ietekmē planētas pietiekami, lai radÄ«tu reljefu; visām planētām ir krāteri un tektoniskās virsmas funkcijas, piemēram, plaisu ielejas un vulkāni. Terminu "iekŔējās planētas" nedrÄ«kst jaukt ar zemākajām planētām, kas apzÄ«mē tās planētas, kas ir tuvāk Saulei nekā Zeme (Merkurs un Venera).

Merkurs (atrodas 0,4 AU no Saules) ir Saulei vistuvākā planēta un mazākā planēta Saules sistēmā. Merkuram nav dabÄ«go pavadoņu. Uz Merkura ir daudz krāteru, kas izveidojuÅ”ies triecienu rezultātā. Merkura ļoti niecÄ«gā atmosfēra sastāv no atomiem, kurus atnesis Saules vējÅ”.[8] Tā salÄ«dzinoÅ”i lielā dzelzs kodola un plānās mantijas izcelsme vēl nav izskaidrota. Ir hipotēzes, ka tā ārējās kārtas tika noārdÄ«tas ar milzÄ«gu triecienu; vai ka tās pilnÄ«gu saaugÅ”anu aizkavēja jaunā Saules enerÄ£ija.[9][10]

Venera (atrodas 0,7 AU no Saules) ir gandrÄ«z tikpat liela kā Zeme. Veneras mantija ir bieza un sastāv no silikāta. Mantija atrodas ap dzelzs kodolu. Venerai ir iespaidÄ«ga atmosfēra, un uz tās ir atrasti pierādÄ«jumi par iekŔējo Ä£eoloÄ£isko aktivitāti. Tā ir daudz sausāka nekā Zeme un tās atmosfēra ir deviņdesmit reižu blÄ«vāka par Zemes atmosfēru. Venerai nav dabisko pavadoņu. Tā ir karstākā Saules sistēmas planēta, tās virsmas temperatÅ«ra ir virs 400 °C, visticamāk, sakarā ar siltumnÄ«cas efektu izraisoÅ”o gāzu apjomu atmosfērā.[11] Nav pierādÄ«ts, kāpēc uz Veneras notiek paÅ”reizējā Ä£eoloÄ£iskā aktivitāte, bet tai nav magnētiskā lauka, kas pasargātu tās atmosfēru no sarukÅ”anas, kas liek domāt, ka tās atmosfēru bieži papildina vulkānu izvirdumi.[12]

Zeme (atrodas 1 AU no Saules) ir lielākā un blÄ«vākā iekŔējā planēta, vienÄ«gā zināmā planēta ar paÅ”reizējo Ä£eoloÄ£isko aktivitāti, un vienÄ«gā planēta, uz kuras ir zināms, ka pastāv dzÄ«vÄ«ba.[13] Tās Ŕķidrumu hidrosfēra ir unikāla starp zemes grupas planētām, un tā ir vienÄ«gā planēta, kur ir novērota plātņu tektonika. Zemes atmosfēra radikāli atŔķiras no citu planētu atmosfērām, jo tās sastāvā 21% ir skābeklis, tāpēc uz tās var pastāvēt dzÄ«vÄ«ba.[14] Zemei ir viens dabiskais pavadonis Mēness, kurÅ” ir zemes planētu grupas lielākais pavadonis.

Marss (atrodas 1,5 AU no Saules) ir mazāks par Zemi un Veneru. Tā atmosfēra sastāv no oglekļa dioksÄ«da un tai ir 6,1 mbar virsmas spiediens.[15] Uz tā virsmas ir izveidojuÅ”ies daudz milzÄ«gu vulkānu, piemēram, Olimpa kalns, un plaisu ielejas, piemēram, Valles Marineris. Tā sarkanā krāsa rodas no dzelzs oksÄ«da (rÅ«sas), kas ir Marsa sastāvā.[16] Marsam ir divi dabiskie pavadoņi (Deimoss un Foboss).

Asteroīdu josla

[labot | labot pirmkodu]

AsteroÄ«di ir objekti, kas ir mazāki par planētām, pārsvarā uzturas orbÄ«tā starp Marsu un Jupiteru un sastāv no negaistoŔām minerālvielām. Josla sastāv no desmitiem tÅ«kstoÅ”u (iespējams, miljoniem) asteroÄ«du, kuru lielums svārstās no simts kilometriem lÄ«dz maziem putekļiem. AsteroÄ«dus, kuru diametrs ir mazāks par 50 m, sauc par meteoroÄ«diem. Lielākais asteroÄ«ds, Cerera, ir sfērisks un tādēļ to var uzskatÄ«t par planētu. Tiek uzskatÄ«ts, ka asteroÄ«di ir paliekas no mazām zemes grupas planētām, kurām neizdevās saplÅ«st kopā Jupitera gravitācijas iejaukÅ”anās dēļ. AsteroÄ«dus iedala asteroÄ«du grupās, pamatojoties uz to orbÄ«tas Ä«paŔībām. AsteroÄ«du pavadoņi ir asteroÄ«di, kas riņķo ap lielākiem asteroÄ«diem. Tos nevar skaidri atŔķirt kā planētu pavadoņus, jo reizēm tie ir gandrÄ«z tikpat lieli kā to partneri.

Ārējā Saules sistēma

[labot | labot pirmkodu]

Ārējās planētas

[labot | labot pirmkodu]
Četru ārējo planētu salÄ«dzinoÅ”ie izmēri. No kreisās: Jupiters, Saturns, Urāns, NeptÅ«ns.

Četras ārējās planētas jeb gāzes milži ir tik lielas, ka kopā aizņem 99 procentus no orbītas ap Sauli. To lielie izmēri un attālums no Saules nozīmē, ka tās satur daudz ūdeņraža un hēlija, ko zemes grupas planētas nesatur.

Jupiters
[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Jupiters (planēta)

Jupitera virsmas temperatÅ«ra ir ap āˆ’130 °C (140 K). Ārējā gāzveida atmosfēra sastāda 2% no Jupitera rādiusa, tā satur 77% Å«deņraža un 20% hēlija, pārējais ir amonjaks un metāns. Dziļāk viela kļūst blÄ«vāka, zināmā mērā lÄ«dzinoties Ŕķidrumam, Ŕī sfēra aizņem 22% no planētas rādiusa, bet apmēram pusi no tā — metalizētā Å«deņraža slānis, kas rada spēcÄ«go planētas magnētisko lauku. Kodols aizņem 1/4 daļu no Jupitera rādiusa, tā temperatÅ«ra sasniedz 25 000 K, spiediens 5 miljoni MPa, uzskata, ka tas sastāv no dzelzs un silikātiem.

Jupiteram ir vismaz 67 dabiskie pavadoņi. Pirmos četrus Jupitera pavadoņus atklāja jau 1610. gadā Galileo Galilejs. Starpplanētu kosmiskās zondes atklāja arī Jupitera gredzenu sistēmu, līdzīgu tai, kāda ir ap Saturnu, tikai mazāku.

Pamatraksts: Saturns (planēta)

Atmosfēras augŔējo slāņu temperatÅ«ra ir āˆ’175 °C. Saturna virsmas vidējā temperatÅ«ra ir 143 kelvini. Saturnam ir ļoti blÄ«va atmosfēra, kas sastāv galvenokārt no Å«deņraža un hēlija. Saturna ekvatoriālais diametrs ir 120 536 km, tas ir 9,45 reizes lielāks nekā Zemei. Saturns pārvietojas ap Sauli pa gandrÄ«z riņķveida orbÄ«tu, veicot vienu apriņķojumu 29,9 Zemes gadu laikā. Vienu apgriezienu ap savu asi tas veic 10 stundās un 36 minÅ«tēs. Ātrās rotācijas dēļ Saturns ir stipri saplacināts polu virzienā. Saturna Ä«paÅ”a pazÄ«me ir tā gredzens, kas sastāv no ledus un putekļiem. Saturnam ir vismaz 61 pavadonis.

Urāns
[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Urāns (planēta)

Urāna virsmas vidējā temperatÅ«ra ir 68 kelvini. Urānam ir ļoti blÄ«va atmosfēra, kas sastāv galvenokārt no Å«deņraža un hēlija. Urāna ekvatoriālais diametrs ir aptuveni 51 118 km, tas ir 4 reizes lielāks nekā Zemei. Urāns pārvietojas ap Sauli pa gandrÄ«z riņķveida orbÄ«tu, veicot vienu apriņķojumu 84 Zemes gadu laikā. Urāna rotācijas ass gandrÄ«z sakrÄ«t ar orbÄ«tas plakni (nobÄ«dÄ«ta par 2°), tāpēc Urāns it kā "ripo" pa orbÄ«tu. Vienu apgriezienu ap savu asi tas veic 17 stundās un 14 minÅ«tēs. Urānam ir vismaz 27 pavadoņi, kā arÄ« gredzenu sistēma, kas sastāv no vismaz deviņiem Å”auriem gredzeniem.

Neptūns
[labot | labot pirmkodu]

Planētas vidējais attālums no Saules ir 30,1 AU. NeptÅ«ns pārvietojas ap Sauli pa gandrÄ«z riņķveida orbÄ«tu, veicot vienu apriņķojumu vidēji 165 Zemes gadu laikā. Vienu apgriezienu ap savu asi tas veic 16 stundās un 6 minÅ«tēs. TemperatÅ«ra NeptÅ«na atmosfēras augŔējā slānÄ« ir 53 kelvini (āˆ’215 °C). NeptÅ«nam ir ļoti blÄ«va atmosfēra, kas sastāv galvenokārt no Å«deņraža un hēlija. NeptÅ«na ekvatoriālais diametrs ir 49 528 km, tas ir 3,8 reizes lielāks nekā Zemei. Lai arÄ« NeptÅ«ns izmēra ziņā ir mazāks kā Urāns, NeptÅ«na masa ir lielāka par Urāna masu. NeptÅ«nam ir 14 pavadoņi. Tam ir arÄ« vismaz 3 planetārie gredzeni.

Koipera josla

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Koipera josla

Koipera josla atrodas no aptuveni 30 AV lÄ«dz aptuveni 55 AV attālumā no Saules. Koipera josla sastāv no maziem Ä·ermeņiem, kuru sastāvā ir sasaluÅ”i Ŕķidrumi un gāzes, piemēram, ledus, metāns un amonjaks.

Koipera joslā atrodas pundurplanētas Plutons, ErÄ«da, Makemake, Haumeja, kā arÄ« pundurplanētu kandidāti Sedna, Gunguns, Kvavars un Orks, kā arÄ« 19521 Haoss, Salacija, Varuna, MĆ”ni, 2012 VP113 un citi Ä·ermeņi.

Orta mākonis

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Orta mākonis

Epika—Orta mākonis ir hipotētisks apgabals Saules sistēmā, kur pēc zinātnieku domām veidojas komētas ar ilgu apriņķojuma periodu. Zinātniski Orta mākoņa eksistence nav apstiprināta, bet daudzi novērojumi netieÅ”i uz to norāda. Attālums no Saules lÄ«dz Orta mākonim ir aptuveni no 50 000 lÄ«dz 100 000 astronomiskajām vienÄ«bām, kas atbilst gandrÄ«z vienam gaismas gadam.

Vizuālais kopsavilkums

[labot | labot pirmkodu]

Šajā sadaļā ir attēloti zināmie Saules sistēmas ķermeņi, kas sakārtoti pēc izmēra (bez atmosfēras vai gredzeniem, km).

Saules sistēma
1. Saule
696 342±65 km
(zvaigzne)
2. Jupiters
69 911±6 km
(planēta)
3. Saturns
58 232±6 km
(planēta)
4. Urāns
25 362±7 km
(planēta)
5. Neptūns
24 622±19 km
(planēta)
6. Zeme
6 371,0±0,01 km
(planēta)
7. Venera
6 051,8±1,0 km
(planēta)
8. Marss
3 389,5±0,2 km
(planēta)
9. Ganimēds
2 634,1±0,3 km
(Jupitera pavadonis)
10. Titāns
2 576±2 km
(Saturna pavadonis)
11. Merkurs
2 439,7±1,0 km
(planēta)
12. Kallisto
2 410,3±1,5 km
(Jupitera pavadonis)
13. Jo
1 821,6±0,5 km
(Jupitera pavadonis)
14. Mēness
1 737,1 km
(Zemes pavadonis)
15. Eiropa
1 560,8±0,5 km
(Jupitera pavadonis)
16. Tritons
1 353,4±0,9 km
(Neptūna pavadonis)
17. Plutons
1 186±2 km
(pundurplanēta)
18. Erīda
1 163±6 km
(pundurplanēta)
19. Titānija
788,4±0,6 km
(Urāna pavadonis)
20. Gunguns
767+38(āˆ’113)
(pundurplanēta)
21. Reja
763,8±1,0 km
(Saturna pavadonis)
22. Oberons
761,4±2,6 km
(Urāna pavadonis)
23. Japets
734,5±2,8 km
(Saturna pavadonis)
24. Makemake
715+19(āˆ’11) km
(pundurplanēta)
25. Haumeja
620+34(āˆ’29) km
(pundurplanēta)
26. Harons
606±3 km
(Plutona pavadonis)
27. Umbriels
584,7±2,8 km
(Urāna pavadonis)
28. Ariels
578,9±0,6 km
(Urāna pavadonis)
29. Diona
561,4±0,4 km
(Saturna pavadonis)
30. Kvavars
555±3 km
(pundurplanēta)
31. Tētija
531,1±0,6 km
(Saturna pavadonis)
32. Sedna
500±80 km
(pundurplanēta)
33. Cerera
473 km
(pundurplanēta)
34. 307261 MƔni
467±24 km
(pundurplanēta)
35. Orks
458±13 km
(pundurplanēta)
36. Salacija
425±23 km
(pundurplanēta)
37.-50. Vesta
262,7±0,1 km
(asteroīds)
37.-50. Encelads
252,1±0,2 km
(Saturna pavadonis)
37.-50. Miranda
235,8±0,7 km
(Urāna pavadonis)
37.-50. Protejs
210±7 km
(Neptūna pavadonis)

Skatīt arī

[labot | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ "Today we know of more than a dozen dwarf planets in the solar system".The PI's Perspective Arhivēts 2014.Ā gada 13.Ā novembrÄ«, Wayback Machine vietnē.
  2. ↑ M Woolfson (2000). "The origin and evolution of the solar system". Astronomy & Geophysics 41 (1): 1.12. Bibcode 2000A&G....41a..12W. doi:10.1046/j.1468-4004.2000.00012.x. ISSNĀ 1366-8781.
  3. ↑ Levison, H. F.; Morbidelli, A. (2003-11-27). "The formation of the Kuiper belt by the outward transport of bodies during Neptune's migration". Nature 426 (6965): 419–421. Bibcode 2003Natur.426..419L. doi:10.1038/nature02120. PMIDĀ 14647375. Atjaunināts: 2012-05-26.
  4. ↑ Harold F. Levison, Martin J Duncan (1997). "From the Kuiper Belt to Jupiter-Family Comets: The Spatial Distribution of Ecliptic Comets". Icarus 127 (1): 13–32. Bibcode 1997Icar..127...13L. doi:10.1006/icar.1996.5637.
  5. ↑ Lisa Grossman. Ā«Planet found orbiting its star backwards for first timeĀ». NewScientist, 2009. gada 13. augusts. SkatÄ«ts: 2009. gada 10. oktobris.
  6. ↑ Ā«Inner Solar SystemĀ». NASA Science (Planets). Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2009-05-11. SkatÄ«ts: 2009-05-09.
  7. ↑ Ā«Frost line or snow line or ice line in the solar system — AstronooĀ». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2015.Ā gada 20.Ā martā. SkatÄ«ts: 2015.Ā gada 7.Ā martā.
  8. ↑ Bill Arnett. Ā«MercuryĀ». The Nine Planets, 2006. SkatÄ«ts: 2006-09-14.
  9. ↑ Benz, W., Slattery, W. L., Cameron, A. G. W. (1988), Collisional stripping of Mercury's mantle, Icarus, v. 74, p. 516—528.
  10. ↑ Cameron, A. G. W. (1985), The partial volatilization of Mercury, Icarus, v. 64, p. 285—294.
  11. ↑ Mark Alan Bullock (1997) (PDF). The Stability of Climate on Venus. Southwest Research Institute. Arhivēts no oriÄ£ināla 2007-06-14. Atjaunināts: 2006-12-26.
  12. ↑ Paul Rincon. Ā«Climate Change as a Regulator of Tectonics on VenusĀ» (PDF). Johnson Space Center Houston, TX, Institute of Meteoritics, University of New Mexico, Albuquerque, NM, 1999. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2007-06-14. SkatÄ«ts: 2006-11-19.
  13. ↑ Ā«What are the characteristics of the Solar System that lead to the origins of life?Ā». NASA Science (Big Questions). Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2011-09-15. SkatÄ«ts: 2011-08-30.
  14. ↑ Anne E. Egger, M.A./M.S. Ā«Earth's Atmosphere: Composition and StructureĀ». VisionLearning.com. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2007-02-21. SkatÄ«ts: 2006-12-26.
  15. ↑ David C. Gatling, Conway Leovy. Ā«Mars Atmosphere: History and Surface InteractionsĀ». In Lucy-Ann McFadden et al. Encyclopaedia of the Solar System, 2007. 301–314.Ā lpp.
  16. ↑ Ā«Mars: A Kid's Eye ViewĀ». NASA. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2014-10-20. SkatÄ«ts: 2009-05-14.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]