Orta mākonis
| Orta mākonis | |
|---|---|
|
Orta mākoņa attēlojums Saules sistēmas ārējā daļā mākslinieka skatījumā | |
| Pamatinformācija | |
| Objekta veids | hipotētisks ledainu mazo ķermeņu un komētu mākonis |
| Sistēma | Saules sistēma |
| Centrālais ķermenis | Saule |
| Atrašanās vieta | Saules sistēmas ārējā daļa, aiz Koipera joslas |
| Uzbūve un izmēri | |
| Forma | aptuveni sfērisks apvalks |
| Iekšējā robeža | aptuveni 2000—5000 AU no Saules |
| Ārējā robeža | aptuveni 10 000—100 000 AU no Saules |
| Galvenās daļas | iekšējais un ārējais Orta mākonis |
| Objektu skaits | iespējams, simtiem miljardu līdz triljoniem |
| Galvenie objekti | ledaini mazie ķermeņi un komētu kodoli |
| Astronomiskā nozīme | |
| Tieši novērots | nav |
| Saistība ar komētām | uzskatāms par galveno ilgperioda komētu avotu |
| Hipotēzes vēsture | |
| Pirmo hipotēzi izvirzīja | Ernsts Epiks (1932) |
| Modeli izstrādāja | Jans Orts (1950) |
| Nosaukts par godu | Janam Ortam |
Orta mākonis, arī Epika—Orta mākonis, ir hipotētisks, ļoti tāls Saules sistēmas ārējais apgabals, ko, domājams, veido milzīgs skaits mazu ledainu Saules sistēmas ķermeņu, kurus orbītās notur Saules gravitācija. Tiek uzskatīts, ka tas veido plašu un ļoti retinātu ķermeņu kopumu, kas ieskauj Saules sistēmu ievērojami tālāk par Koipera joslu un izkliedēto disku. Atkarībā no izmantotā modeļa Orta mākoņa iekšējā robeža varētu atrasties aptuveni 2000—5000 astronomisko vienību (AU) attālumā no Saules, bet ārējā robeža — līdz aptuveni 100 000 AU vai pat tālāk. Parasti izšķir iekšējo Orta mākoni, kuram varētu būt saplacināta vai tora forma, un ārējo Orta mākoni, kuram paredz gandrīz sfērisku uzbūvi.[1][2] Orta mākonis, īpaši tā ārējā daļa, tiek uzskatīts par galveno ilgperioda komētu avotu. Šo komētu orbītas parasti ir ļoti izstieptas, bet to apriņķošanas periodi pārsniedz 200 gadus un var sasniegt vairāk nekā miljonu gadu. Garām ejošu zvaigžņu gravitācijas ietekme un Piena Ceļa radītais galaktiskais paisums var izmainīt Orta mākoņa ķermeņu orbītas un novirzīt tos uz Saules sistēmas iekšējiem apgabaliem. Nonākot tuvāk Saulei, šie ķermeņi kļūst aktīvi un novērojami kā komētas.[3] Orta mākonis līdz šim nav tieši novērots. Par tā iespējamo pastāvēšanu galvenokārt liecina ilgperioda komētu orbītu īpašības un virzienu sadalījums, kā arī Saules sistēmas dinamikas teorētiskie modeļi.[1][2]
Orta mākonis nosaukts par godu nīderlandiešu astronomam Janam Hendrikam Ortam, kurš 1950. gadā, analizējot ilgperioda komētu orbītas, izstrādāja hipotēzi par plašu komētu rezervuāru Saules sistēmas nomalē. Viņš secināja, ka komētas, kas Saules tuvumā ierodas no dažādiem debess virzieniem, varētu nākt no tāla, aptuveni sfēriska ķermeņu kopuma.[4] Līdzīgu ideju jau 1932. gadā bija izvirzījis igauņu astronoms Ernsts Epiks, pētot tālu Saules sistēmas ķermeņu orbītu izmaiņas garām ejošu zvaigžņu gravitācijas ietekmē. Tādēļ zinātniskajā literatūrā sastopams arī nosaukums Epika—Orta mākonis.[5][2]
Atklāšanas vēsture
[labot | labot pirmkodu]Orta mākoņa hipotēzes veidošanās bija saistīta ar astronomu centieniem izskaidrot ilgperioda komētu izcelsmi un to neparasti izstieptās orbītas. Jau 17. un 18. gadsimtā, attīstoties debess mehānikai, kļuva iespējams aprēķināt komētu kustību, izmantojot Īzaka Ņūtona formulēto vispasaules gravitācijas likumu. Edmonds Halejs, aprēķinot vairāku komētu orbītas, konstatēja, ka 1531., 1607. un 1682. gadā novērotā komēta ir viens un tas pats debess ķermenis, un paredzēja tās atgriešanos 1758. gadā.[6] Tomēr ļoti garu periodu komētu izcelsme joprojām nebija skaidra. To gandrīz paraboliskās orbītas pieļāva gan iespēju, ka komētas ierodas no starpzvaigžņu telpas, gan pieņēmumu, ka tās ir ļoti vāji ar Sauli saistītas Saules sistēmas sastāvdaļas. 20. gadsimta sākumā astronomi Eliss Strēmgrēns un Gastons Fajē sāka precīzāk aprēķināt komētu sākotnējās orbītas, proti, orbītas, kādas tām bija pirms nonākšanas planētu radīto gravitācijas traucējumu ietekmē. Šie aprēķini liecināja, ka pētītās ilgperioda komētas lielākoties ir gravitācijas ziņā saistītas ar Sauli, nevis ieradušās no starpzvaigžņu telpas. Tomēr tie vēl neizskaidroja, kur komētas uzturas ilgo laikposmu starp pietuvošanās reizēm Saulei.[7]

Viens no pirmajiem zinātniski pamatotajiem pieņēmumiem par tālu mazo ķermeņu kopumu Saules sistēmas nomalē pieder igauņu astronomam Ernstam Epikam (Ernst Öpik). 1932. gadā viņš publicēja pētījumu Note on Stellar Perturbations of Nearly Parabolic Orbits, kurā matemātiski analizēja garām ejošu zvaigžņu gravitācijas radītos traucējumus gandrīz paraboliskās orbītās esošiem ķermeņiem. Epiks secināja, ka šādi traucējumi ilgā laikposmā var ievērojami mainīt ķermeņu perihēlija attālumu. Viņš norādīja, ja Saules sistēmā ievērojamā skaitā pastāv ķermeņi, kuru orbītas sniedzas tālāk par 10 000 astronomisko vienību (AU), tiem Saules sistēmas nomalē vajadzētu veidot īpašu telpisko sadalījumu — mākoni vai čaulu. Epika secinājumi bija teorētisks Orta mākoņa idejas priekštecis, taču tie nebalstījās novēroto ilgperioda komētu sākotnējo orbītu statistiskā analīzē.[8][7] Nozīmīgu pavērsienu ilgperioda komētu izcelsmes izpētē 1950. gadā panāca nīderlandiešu astronoms Jans Orts (Jan Hendrik Oort), publicējot darbu The Structure of the Cloud of Comets Surrounding the Solar System, and a Hypothesis Concerning Its Origin. Orts analizēja 19 labi noteiktas ilgperioda komētu sākotnējās orbītas un konstatēja izteiktu to lielo pusasu apgriezto vērtību koncentrāciju tuvu paraboliskas orbītas robežai. Šo koncentrāciju vēlāk sāka dēvēt par Orta smaili. Tā liecināja, ka daudzas no pētītajām komētām pirms nonākšanas planētu apgabalā atradušās ļoti lielās, tomēr ar Sauli gravitācijas ziņā saistītās orbītās.[9]
Lai izskaidrotu gandrīz parabolisko orbītu pārsvaru un komētu orbītu plakņu un perihēliju virzienu aptuveni nejaušo sadalījumu, Orts izvirzīja hipotēzi, ka Saules sistēmu ieskauj milzīgs, aptuveni sfērisks komētu mākonis. Pēc viņa sākotnējā vērtējuma jaunās ilgperioda komētas galvenokārt ieradās no apgabala aptuveni 50 000—150 000 AU attālumā no Saules. Garām ejošu zvaigžņu gravitācijas ietekme varēja mainīt šo komētu orbītas un novirzīt tās uz Saules sistēmas iekšējiem apgabaliem, savukārt planētu, īpaši Jupitera, gravitācija turpmāk varēja būtiski pārveidot to orbītas vai izmest komētas no Saules sistēmas.[9][1] Lai gan Epiks līdzīgu ideju bija izvirzījis 18 gadus agrāk, hipotētiskais komētu rezervuārs astronomijā nostiprinājās ar Orta mākoņa nosaukumu. Galvenais iemesls bija tas, ka Orts tā pastāvēšanu pamatoja ar novēroto komētu sākotnējo orbītu statistiskajiem datiem un vienotā modelī sasaistīja gandrīz parabolisko orbītu pārsvaru, orbītu virzienu sadalījumu un zvaigžņu gravitācijas traucējumus.[4][7] Zinātniskajā literatūrā sastopams arī nosaukums Epika—Orta mākonis (angļu: Öpik–Oort cloud), atzīstot abu astronomu ieguldījumu.[2][5] Ne Epiks, ne Orts pašu mākoni tieši nenovēroja, un arī mūsdienās tā pastāvēšana tiek secināta no komētu orbītām un Saules sistēmas dinamikas modeļiem.[1]
Uzbūve un izmēri
[labot | labot pirmkodu]
Orta mākonis ir hipotētisks, ļoti plašs un ārkārtīgi retināts Saules sistēmas ārējais apgabals, kuru, domājams, veido milzīgs skaits mazu ledainu Saules sistēmas ķermeņu, kas gravitācijas ietekmē riņķo ap Sauli. Atšķirībā no Koipera joslas un izkliedētā diska, kuru objektu orbītas kopumā vairāk saistītas ar ekliptikas apkaimi, Orta mākoņa ķermeņi varētu pārvietoties pa orbītām ar ļoti dažādiem slīpumiem un kustības virzieniem. Tādēļ mākoņa ārējai daļai paredz aptuveni sfērisku formu, kas ieskauj Saules sistēmu no visām pusēm. Orta mākonis nav nepārtraukts vielas apvalks, bet gan milzīgs telpas apgabals, kurā atsevišķus ķermeņus citu no cita varētu šķirt ļoti lieli attālumi. Tā uzbūvi nosaka ķermeņu orbītu sadalījums, kuru ilgstoši ietekmē gan Saules gravitācija, gan garām ejošas zvaigznes un Piena Ceļa paisuma gravitācijas lauks.[1][2] Orta mākoņa objekti nav tieši novēroti, tādēļ tā robežas un uzbūve tiek noteikta ar datormodelēšanu un pēc ilgperioda komētu orbītu īpašībām. Plaši izmantotās aplēsēs mākoņa iekšējo malu novieto aptuveni 2000—5000 astronomisko vienību (AU) attālumā no Saules, bet ārējā robeža varētu atrasties līdz aptuveni 100 000 AU jeb 1,6 gaismas gadu attālumā, taču daži modeļi pieļauj vēl tālāku robežu. Salīdzinājumam — Neptūna vidējais attālums no Saules ir aptuveni 30 AU, bet Koipera joslas galvenā daļa sniedzas aptuveni no 30 līdz 50 AU. Tādējādi Orta mākoņa iespējamie ķermeņi atrastos desmitiem līdz vairākiem tūkstošiem reižu tālāk par Neptūna orbītu.[1][10]
Zinātniskajos modeļos parasti izšķir divas galvenās daļas — iekšējo un ārējo Orta mākoni. Robeža starp tām nav precīzi noteikta, bet bieži tiek novietota aptuveni 10 000—20 000 AU attālumā no Saules. Arī ķermeņu telpiskais blīvums nav vienmērīgs. Skaitliskajās simulācijās tas parasti samazinās, palielinoties attālumam no Saules, taču aprēķinātais samazināšanās ātrums dažādos modeļos būtiski atšķiras. Mākoņa ārējā robeža, visticamāk, nav strikti noteikta, bet gan ir pakāpeniska pāreja uz starpzvaigžņu telpu, kur Saules gravitācijas ietekme kļūst salīdzināma ar Galaktikas paisuma spēku un citu zvaigžņu ietekmi. Teorētiski galējo robežu ierobežo arī Saules Hila sfēra Piena Ceļa gravitācijas laukā.[11]
Iekšējais Orta mākonis
[labot | labot pirmkodu]
Iekšējais Orta mākonis, ko bieži dēvē arī par Hillsa mākoni (angļu: Hills cloud), ir hipotētiskā mākoņa iekšējā daļa. Atkarībā no izmantotā modeļa tas varētu sākties dažu tūkstošu astronomisko vienību attālumā un sniegties aptuveni līdz 10 000—20 000 AU. Nosaukums saistīts ar amerikāņu astronomu Džeku Gilbertu Hillsu, kurš 1981. gadā izvirzīja hipotēzi par plašu komētu rezervuāru Orta mākoņa iekšienē. Vienkāršotos modeļos iekšējam mākonim paredz saplacinātu, biezu disku vai toru atgādinošu formu, taču tā faktiskā telpiskā uzbūve nav zināma un simulācijās var būt sarežģītāka.[12][2][7] Hillss norādīja, ka šķietamā Orta mākoņa iekšējā robeža aptuveni 10 000—20 000 AU attālumā varētu būt novērojumu atlases radīts iespaids un ka daudz lielāks komētu kodolu skaits varētu atrasties tuvāk Saulei. Dažos modeļos iekšējais mākonis satur ievērojami vairāk ķermeņu nekā ārējais un darbojas kā ilglaicīgs rezervuārs, no kura ķermeņi gravitācijas traucējumu ietekmē var nonākt ārējā mākonī vai Saules sistēmas iekšējos apgabalos. Skaitliskās simulācijas rāda, ka daļa iekšējā mākoņa objektu var pārvarēt Jupitera un Saturna radīto dinamisko barjeru un kļūt par novērojamām ilgperioda komētām. Tādēļ iekšējais mākonis varētu būt nozīmīgs vai pat dominējošs zināmo ilgperioda komētu avots, tomēr tā ķermeņu skaits, kopējā masa un struktūra joprojām ir teorētisku aplēšu priekšmets.[12][13]
Ārējais Orta mākonis
[labot | labot pirmkodu]Ārējais Orta mākonis ir hipotētiskā komētu rezervuāra tālākā daļa. Tā pāreju no iekšējā mākoņa dažādos modeļos novieto aptuveni 10 000—20 000 AU attālumā, bet ārējā robeža varētu sasniegt aptuveni 100 000 AU vai vairāk. Šīs daļas ķermeņu orbītām paredz ļoti dažādus slīpumus un kustības virzienus, tādēļ ārējais mākonis veidotu aptuveni sfērisku apvalku ap Saules sistēmu. Orbītu orientāciju pakāpenisku izkliedēšanu veicinātu Galaktikas paisuma spēki un garām ejošu zvaigžņu gravitācija. Šāds telpiskais sadalījums palīdz izskaidrot, kādēļ ilgperioda komētas Saules tuvumā ierodas no dažādiem debess virzieniem, nevis galvenokārt no ekliptikas plaknes.[1][2][7] Ārējā mākoņa ķermeņu orbītas būtu īpaši jutīgas pret ārējiem gravitācijas traucējumiem. Garām ejošas zvaigznes un galaktiskie paisuma spēki var mainīt to orbītu ekscentricitāti, slīpumu un perihēlija attālumu. Daļa ķermeņu tādējādi var tikt novirzīta Saules sistēmas iekšējo apgabalu virzienā un kļūt novērojama kā ilgperioda komētas, savukārt citi var zaudēt gravitācijas saistību ar Sauli. Šo procesu dēļ ārējais Orta mākonis būtu dinamiski mainīga struktūra ar pakāpenisku, nevis stingri noteiktu robežu. Tā precīzais apjoms, forma un objektu sadalījums joprojām ir teorētisku pētījumu priekšmets.[11][1]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- 1 2 3 4 5 6 7 8 «Oort Cloud Facts». NASA Science (angļu). NASA. Skatīts: 2026-11-02.
- 1 2 3 4 5 6 7 «Oort Cloud». OAE Multilingual Glossary (angļu). IAU Office of Astronomy for Education. Skatīts: 2026-11-02.
- ↑ «What types of comets are there?» (angļu). European Space Agency. Skatīts: 2026-11-02.
- 1 2 «Jan Hendrik Oort: Comet pioneer» (angļu). European Space Agency. 2004-02-27. Skatīts: 2026-11-02.
- 1 2 «N–O: Oort Cloud» (angļu). European Space Agency. Skatīts: 2026-11-02.
- ↑ Hughes, David W. «Early long-period comets: their discovery and flux». Monthly Notices of the Royal Astronomical Society (angļu) 339 (4), 2003. 1103—1110. lpp. Skatīts: 2026-11-02.
- 1 2 3 4 5 Rickman, Hans. «Cometary Dynamics—Formation and Evolution of the Oort Cloud». Astronomy (angļu) 5 (2), 2026. Skatīts: 2026-11-02.
- ↑ Öpik, Ernst. «Note on Stellar Perturbations of Nearly Parabolic Orbits». Proceedings of the American Academy of Arts and Sciences (angļu) 67 (6), 1932. 169—183. lpp. Skatīts: 2026-11-02.
- 1 2 Oort, Jan Hendrik. «The Structure of the Cloud of Comets Surrounding the Solar System, and a Hypothesis Concerning Its Origin». Bulletin of the Astronomical Institutes of the Netherlands (angļu) 11, 1950-01-13. 91—110. lpp. Skatīts: 2026-11-02.
- ↑ «Kuiper Belt: Facts». NASA Science (angļu). NASA. Skatīts: 2026-11-02.
- 1 2 Portegies Zwart, Simon, Torres, Santiago, Cai, Maxwell X., Brown, Anthony G. A. «Oort cloud Ecology. II. The chronology of the formation of the Oort cloud». Astronomy & Astrophysics (angļu) 652, 2021. A144. lpp. Skatīts: 2026-11-02.
- 1 2 Hills, J. G. «Comet showers and the steady-state infall of comets from the Oort cloud». The Astronomical Journal (angļu) 86, 1981. 1730—1740. lpp. doi:10.1086/113058. Skatīts: 2026-11-02.
- ↑ Kaib, Nathan A., Quinn, Thomas. «Reassessing the source of long-period comets». Science (angļu) 325 (5945), 2009. 1234—1236. lpp. Skatīts: 2026-11-02.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Orta mākonis.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
| Šis ar astronomiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
